Demogrāfiskās izmaiņas bija vērojamas ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī atsevišķās sabiedrības grupās. Piemēram, darba ministrs Roberts Dukurs (1886–1942), debatējot Saeimā, strādniecību (darba meklētājus) cita starpā raksturoja šādi: “..te ir tas elements, kurš ir bezdarba stāvoklī un kuru varētu nosaukt par strādniecisku vārda pilnā nozīmē. Tomēr arī te, kā, piemēram, Rīgā un Liepājā, darba apgādēs ir reģistrējušies ne tikvien kā bezdarbnieki – darba spējīgie, bet samērā liels procents invalīdu vai vispārīgi darba nespējīgi cilvēki, kā vecas sievas un atraitnes, kurām nav darba spējīga ģimenes locekļa, kurš varētu nopelnīt maizi. Arī tie iet reģistrēties darba apgādē cerībā, ka dabūs nodarbošanos, lai gan, protams, neviens privāts uzņēmums šādus darba apgādēs reģistrējušos bezdarbniekus nepieņem. Tāpēc visās lielākās pilsētās šis elements neizbēgami gulstas uz pilsētas pašvaldības iestāžu pleciem un stiprā mērā apgrūtina pašvaldības iestādes. Tie ir drīzāk nevis bezdarbnieki, bet sociāli apgādājamie. Tādu skaits pie mums Rīgas pilsētā ir vismaz 5[000]–6000. Tie ir tādi, kas zaudējuši darba spēju vairāk par 30 %. Viņi nevar iet arī uz laukiem, jo arī tur neviens labprāt nepieņem ģimenes cilvēkus.” (Darba ministra R. Dukura runa bezdarbnieku jautājumā. Valdības Vēstnesis, 20.12.1922., 1. lpp.)