Žurnāliste Aleksandra Cīrule: “Vecāku pienākums ir vienlīdzīgi gādāt par dēlu un meitu. Pie vienādām dēlu un meitu spējām nedrīkst dot lielāku izglītību zēnam nekā meitenei. Vēl ļaunāki apstākļi tādā gadījumā, ja dēls neapdāvināts, tomēr kā piederošs pie “stiprā dzimuma” bauda akadēmisku izglītību, kamēr apdāvinātai meitai liedz līdzekļus un izglītību, kas atbilstu viņu spējām. Labākais pūrs, ko vecāki meitām var dot līdzi, ir iespēja uz iegūto zināšanu pamata pašām sevi uzturēt.”

Cīrule, Aleksandra (1928). Meitas pūrs. Nākotnes Sieviete, 2 (01.02.), 20. lpp.

---

Latvijas Republikā, pastāvot uzskatam, ka tautai jābūt izglītotai un inteliģentai, lielu uzmanību pievērsa skolām, cenšoties izveidot visaptverošu un nacionāli orientētu izglītības sistēmu. Diskusijā par to iekļāvās arī sievietes. 1921. gada 25.–27. augustā pirmajā vidusskolu skolotāju kongresā pieredzējusī pedagoģe Anna Rūmane-Ķeniņa referēja par “jauno valodu pasniegšanu mūsu skolās”. Pieņemot rezolūciju,
latviešu skolu darbinieki pēc viņas aizrādījuma, ka krievu valoda Latvijā “var būt pat kaitīga,” nolēma, ka “obligātā jaunā valoda izvēlama no angļu, franču un vācu valodām.”

Jau 1919. gada 8. decembrī Latvijas Tautas padome pieņēma “Likumu par Latvijas izglītības iestādēm”, kas noteica vispārēju obligātu pamatskolas (sešgadīgu) izglītību visiem bērniem (gan meitenēm, gan zēniem) vecumā no 8 līdz 14 gadiem. 1934. gadā apstiprinātais “Likums par tautas izglītību” noteica, ka pirmskolas vai mājmācības izglītība ir obligāta līdz 8 gadu vecumam, pēc tam – sešgadīga pamatskolas izglītība, kam sekoja obligātā divgadīgā papildskola.

Pamatskolu absolventiem bija iespēja turpināt mācības vidējās izglītības iestādēs – vidusskolās, arodskolās, tehnikumos, komercskolās un skolotāju institūtos. Tomēr vidējā izglītība ne tikai nebija obligāta, tā bija maksas pakalpojums, ar iespēju atsevišķiem perspektīviem skolēniem saņemt mācību maksas atvieglojumus vai stipendijas. Pēc vidējās izglītības iegūšanas personai, neraugoties uz dzimumu, bija tiesības turpināt izglītību augstākajās mācību iestādēs. Latvijā tādas bija četras – Latvijas Universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Konservatorija un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija.

Statistikas dati rādīja, ka, lai gan zēni un meitenes pēc skaita vienādi uzsāka apmeklēt skolas, tomēr meitenes skolas gaitas pārtrauca ātrāk un izvēlējās neturpināt mācības. Tāpēc tika secināts, ka izglītības līmenis starp vīriešiem ir augstāks nekā sievietēm. To skaidroja ar joprojām valdošo uzskatu, ka meitenēm nav nepieciešama tik plaša izglītība kā zēniem, tomēr nenoliedzami arī materiālajam jautājumam bija sava loma. Ģimenes, kas nevarēja atļauties apmaksāt visu bērnu izglītību, pēc pamatskolas visbiežāk lēma atbalstīt tieši ģimenes zēnu tālākizglītošanos.

Tāpat jāņem vērā, ka izglītoto iedzīvotāju īpatsvarā izteikti dominēja vīrieši. Tas saistāms ar to, ka Krievijas impērijā sievietēm bija ierobežotas iespējas gūt izglītību, jo īpaši augstāko. Neraugoties uz to, vairākām Latvijas sabiedriski aktīvajām sievietēm tomēr bija izdevies Krievijas impērijā iegūt augstākajai pielīdzināmu izglītību, absolvējot augstākos sieviešu kursus. Vēl citas, īpaši pēc 1905. gada revolūcijas, bija radušas ceļu izglītoties Rietumeiropā, kur sievietēm augstākā izglītība bija atļauta. Piemēram, Milda Paleviča 20. gs. sākumā studēja Parīzē prestižajā Sorbonas Universitātē Mākslas zinātnes nodaļā un 1915. gadā turpat uzsāka doktora studijas filozofijā. Darbu pie doktora disertācijas viņa turpināja pēc Pirmā pasaules kara un 1925. gadā ieguva filozofijas doktora grādu. Arī pirmā latviešu sieviete – ārste, izglītību bija ieguvusi Rietumeiropā. Tā bija Anna Liberte-Rītere, kura 1897. gadā absolvēja medicīnas studijas Bernē un atgriezās Latvijas teritorijā, kur “neraugoties uz dažādiem krievu laiku spaidiem, noliek valsts eksāmenu un iegūst tiesības nodaroties ar ārstniecību.” (Pirmā latviete ārste mirusi. Jaunākās Ziņas, 13.02.1926., 7. lpp.)

Vairākumā Latvijas skolu (gan pamata, gan vidējās izglītības) uzreiz pēc valsts izveides tika ieviesta kopapmācība, tomēr bija vispārīgās izglītības vidusskolas, kas saglabāja dalījumu pēc dzimumiem, un neatkarīgajā Latvijā joprojām darbojās nošķirtas zēnu un meiteņu ģimnāzijas, kas, no vienas puses, loģiski turpināja pirms kara dibināto un sekmīgi darbojušos sieviešu ģimnāziju darbību, bet, no otras puses, netieši signalizēja, ka meitenēm un zēniem nepieciešama atšķirīga izglītība.

Meiteņu un zēnu skaits dažādās izglītības iestādēs būtiski atšķīrās arī pēc skolas mācību ievirzes, piemēram, tehnikumos valdīja skolēnu zēnu pārsvars. Lai gan netika noliegts, ka sievietēm izglītība ir nepieciešama, tomēr liela sabiedrības daļa vēl aizvien uzskatīja, ka tā ir jāpiemēro sievietei par galveno piedēvētajam dzīves uzdevumam – būt mātei un sievai. Jo īpaši šis uzskats tika kultivēts autoritārā režīma apstākļos, kad režīms mērķēja uzsvērt dzimumu atšķirīgo vietu un lomu valsts dzīvē. 1937. gadā Izglītības ministrijas Skolu departaments pieņēma likumu par zēnu un meiteņu šķirtu apmācību ģimnāzijās un arodskolās, kā rezultātā no 1937. gada 1. augusta mainīja sieviešu ģimnāzijas programmu un daudzās ģimnāzijās, kur līdz tam pēc dzimuma šķirta mācība nepastāvēja, tādu iekārtoja. Tādā veidā valsts aizvien padziļināja stereotipisko pārliecību, ka zēniem jāsagatavojas tēvijas sarga un valsts cēlāja uzdevumiem, bet meitenēm – mātes pienākumiem. Līdz ar to arī sievietes izglītībai bija jākalpo galvenokārt tam, lai viņa būtu prasmīga mājsaimniecības pārzinātāja un savu bērnu izglītotāja, vienlaikus pakārtoti pārvaldot no mātes lomas atvasinātās jomas – tautas veselības kopšanu, mājturību, tautas izglītošanu, sociālo apgādi. Ideja par sievieti kā bērnu izglītotāju politikā tika plašāk interpretēta sabiedrības, kā arī nācijas interešu kontekstā, un ideologi sievieti daudzināja par visas nācijas audzinātāju.

Saprotot, ka svarīga loma bērna audzināšanā ir ne tikai ģimenei, bet arī skolai un sabiedrībai, 1925. gada pirmajā Latvijas sieviešu konferencē viens no centrālajiem bija jautājums par izglītību. Konferences dalībnieces pievērsa uzmanību gan izglītības pieejamībai un kvalitātei, gan sadzīves apstākļiem skolās, uzsverot, ka “sievietei jāņem aktīvāka dalība tuberkulozes apkarošanā un viņas cēloņu novēršanā, ierosinot skolās siltu brokastu izsniegšanu, vingrošanas un sporta pareizu nostādīšanu.”

Konferencē ar referātu “Sieviete kā audzinātāja” uzstājās pedagoģe Emma Vitenberga-Liekne, kas uzsvēra, ka sievietei jau no dabas piešķirtas audzinātājas dāvanas un ka jaunākie novērojumi rādot, ka skolās jābūt ne mazāk kā pusei sieviešu skolotāju. Pēc referāta debatēs plaši izteicās arī Anna Rūmane-Ķeniņa, kas norādīja, ka starp pedagogiem pat divām trešdaļām būtu jābūt sievietēm, “jo skolotāja amats ir vairāk sievietes nekā vīrieša amats”. Viņa uzsvēra, ka “audzināšanā lielu lomu spēlē dzimums, jo zēni vecākās klasēs vairāk kautrējas un paklausa sievietei skolotājai nekā vīrietim. Audzinot bērns nav nosodāms, bet tas jāiespaido.” Noslēgumā viņa uzsvēra, ka “audzinātājai bez izglītības ir nepieciešama bagāta un daiļa dvēsele un ka ar audzināšanu zināmā mērā var pārveidot raksturu. Mēs šimbrīžam vēl kopējam Krieviju, pie mums nav sabiedriskās un individuālās audzināšanas.”

Jautājums par pedagogu sastāvu – arī pēc viņu dzimuma – bija aktuāls visu starpkaru periodu. Lai gan pirmajā sieviešu konferencē tika uzsvērti sieviešu dotumi šajā darbā, kas saskanēja ar valdošo “sabiedriskās maternitātes ideju” jeb izpratni par mātes uzdevumiem ne tikai ģimenē, bet arī kā sievietes sabiedriskās un profesionālās darbības formu, tomēr diskusijās izskanēja arī pretēji viedokļi, uzsverot nepieciešamību pēc vairāk skolotājiem vīriešiem. Tas tika saprasts arī valstiskā mērogā, un 1925. gada 26. jūnijā Skolu departaments rīkojumā skolu inspektoriem rakstīja:

“Mūsu skolās pastāv abu dzimumu kopmācība, tādēļ ir dabiski, ka arī ikvienā skolā darbojas abu dzimumu skolotāji. Taču ir skolas, kur vairāku skolotāju starpā nav neviena vīrieša, kāda parādība būtu jānovērš. Skolu departaments liek priekšā pie skolotāju apstiprināšanas un, kur iespējams, pie ievēlēšanas sekot, lai ikvienā skolā būtu vismaz viens skolotājs–vīrietis, bet lielākās skolās vismaz viena sieviete.”

(Kronlīns, J[ānis] (1939). Zēnu un meiteņu šķirtās mācības pedagoģiskie pamatojumi. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 3 (01.03.), 315. lpp.)

Tajā pašā laikā jāņem vērā arī apstāklis, ka, lai gan skolās par skolotājām un zemākā līmeņa darbiniecēm nodarbināja gana lielu skaitu sieviešu (sevišķi tā sauktajās sieviešu skolās), skolu vadība visbiežāk tomēr atradās vīriešu pārziņā, turklāt arī valsts iestādēs, kas izstrādāja un ieviesa valsts izglītības politiku, sievietes netika ieceltas vadošajos amatos. 1925. gada sieviešu konferencē, uzklausot ziņojumus “no vietām”, Ženija Veidemane no Bauskas norādīja, ka “skolu vadība sievietēm pieder divos gadījumos,” jo Latvijā tajā laikā bija tikai divas skolu direktores, “pārējos viņas strādā tikai kā skolotājas”. Ne velti Berta Pīpiņa pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma kā īpašu panākumu uzsvēra, ka sievietēm tiek uzticēti atbildīgi amati, to skaitā ieceltas par “daudzu skolu priekšniecēm provincē”.

Līdz ar skolotāju jautājumu pirmajā Latvijas sieviešu konferencē tika secināts, ka nepieciešams popularizēt arodskolu izglītību, un uzsvērta mājturības skolu un kursu, sevišķi saistībā ar bērnu audzināšanu un kopšanu, lielā nozīme. Konference secināja, ka jau pamatskolā meitenes jāiepazīstina ar dažādiem amatiem, radot interesi un paceļot dažādu arodu līmeni. Konference arī aicināja nodrošināt pieejamus tālākizglītības priekšlasījumus un kursus ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās. Tāpat bija uzsvērta higiēnas un veselības mācības lielā nozīme, “lai paceltu tautas veselības stāvokli,” un norādīts, ka higiēnai ir jābūt obligātam mācību priekšmetam gan pamatskolās, gan vidusskolās un arodskolās. Neraugoties uz to, vēl 20. gs. 30. gados obligātās higiēnas stundas bija ieviestas vien nedaudzās skolās. Turklāt sievietes veselības mācību jautājumus aktualizēja arī plašākā mērā, norādot, piemēram, uz “laulības higiēnas” kursu nepieciešamību.

Arī turpmāk aktīvās sievietes nenogurstoši iestājās par izglītības pieejamības paplašināšanu, īpaši uzsverot arodizglītības nozīmi, kas sievietēm ļautu atrast piemērotu darbu. Vairākkārt no aktīvajām sievietēm izskanēja aicinājumi “dot meitenēm arodizglītības skolas,” “sarīkot ārpusskolas sievietēm arodzinību kursus,” bez tam sieviešu organizācijas uzturēja jautājumu arī par pieaugušo izglītību un skaidroja, ka “jāpaceļ skolas izglītība, jāparūpējas, lai jauno un arī vecāko bezdarbnieku brīvais laiks tiktu aizpildīts ar speciālas izglītības stundām”.

Tomēr izprotot, ka gan arodizglītības iestāžu, gan dažādu kursu skaits ir nepietiekams un ne visiem tie ir pieejami, sevišķi laukos, pasākumus rīkoja arī pašas sieviešu organizācijas. Piemēram, Latvijas Sieviešu pašpalīdzības biedrība Daugavpilī neilgi pēc darbības uzsākšanas 1932. gadā papildināja statūtus, norādot, ka biedrība “sarīko priekšlasījumus, saviesīgus un biedreņu vakarus, kursus un ekskursijas”. Līdz ar regulāriem biedrības rīkotiem priekšlasījumiem un lekciju cikliem, to skaitā ar lektorēm no Rīgas, biedrība jau 1932. gada novembrī atklāja valodu kursus, kuros pēc izvēles varēja apgūt latviešu, vācu, franču un angļu valodu. 1934. gadā biedrība, “ņemot vērā izglītības trūkumu pieaugušo aprindās,” mēģināja atvērt vakarskolu pieaugušajiem, tomēr nesaņēma Izglītības ministrijas atļauju. 1935. gada rudenī darbojās biedrības koris un stīgu orķestris, bet 1939. gadā biedrība organizēja bezmaksas pirmās medicīniskās palīdzības kursus.

Sabiedrības izglītības veicināšanā aktīvi darbojās arī Gulbenes un apkārtnes sieviešu biedrība Mariannas Melbārdes-Bergmanes vadībā, par ko prese rakstīja, ka tā ir “rosīgs centrs savas apkārtnes sievietēm”. Biedrība rīkoja priekšlasījumus par nacionāliem, kultūras un saimnieciskiem jautājumiem un veica plašu kultūras darbu. Tomēr nozīmīgākais Gulbenes un apkārtnes sieviešu biedrības nopelns bija sieviešu arodizglītības attīstīšana. Sākotnēji biedrība organizēja periodiskus mājturības, aušanas un rokdarbu kursus, bet 1934. gada 1. oktobrī Gulbenē, Rīgas ielā 21, biedrība atklāja patstāvīgus sieviešu arodkursus. Kursu aktualitāti, bez šaubām, noteica augstais bezdarba līmenis jauniešu (sevišķi sieviešu) vidū, kā arī apstāklis, ka sieviešu arodizglītības kursi tuvumā nav bijuši, bet mācības tālākos kursos vai skolās bijušas ļoti dārgas. Uzsverot šo kursu un arodizglītības nozīmi, Olga Rezovska par tiem rakstīja presē:

“Ja sievietes saprastu mājsaimniecības izglītības nepieciešamību, tad katra māte savas meitas vadītu (bez tam kad tā mācītos pat augstākās mācību iestādēs) skolās, kur māca mājsaimniecību. Tautas stiprums un veselība ir cieši saistīti ar mājsaimniecības prasmi.”

(Rezovska, Olga. Gulbenes un apkārtnes sieviešu biedrības arodu kursi. Gulbenes Balss, 21.10.1938., 3. lpp.)

1940. gadā uz šo kursu bāzes Gulbenes pašvaldība izveidoja patstāvīgu Gulbenes mājturības skolu.

Latvijas Sieviešu organizāciju padome un tajā esošās organizācijas skolu jautājumu aktualizēja 20. gs. 30. gadu sākumā, jo ekonomiskās krīzes laikā, kad valstī bija augsts bezdarba līmenis, valdība pārskatīja arī izglītības budžetu. Sabiedriskā darbiniece Otīlija Riekstiņa šo soli pamatoja, sakot, ka “padome, interesēdamās par arodskolām un mātes un bērnu aizsardzību, izpilda tieši sieviešu organizāciju sanāksmes uzdevumu: atbalstīt sieviešu arodizglītību un rūpēties par spēcīgu, veselīgu jauno paaudzi.” Arodizglītībā sieviešu organizācijas saredzēja iespēju plašam sieviešu lokam iegūt kvalificētam darbam nepieciešamās zināšanas, kas ļautu sievietēm izvairīties no mazkvalificētiem un gadījuma darbiem un dotu iespēju nopelnīt sev un ģimenēm pienācīgu iztiku, vienlaikus risinot arī bezdarba problēmu.

Jau 1931. gadā Latvju sieviešu nacionālā līga vērsās pie izglītības ministra ar lūgumu “lai piegrieztu lielāku vērību sieviešu arodskolām, kuras būtu atveramas no valsts un pašvaldības, kā arī pabalstāmas jau pastāvošās,” un aicināja šim jautājumam pievērsties arī citām organizācijām. 1932. gada sākumā deputāte Berta Pīpiņa cēla trauksmi LSOP un ziņoja, ka no valsts budžeta “strīpoti Ls 5000 mājturības kursiem”. Nākamā – 1933. gada sākumā viņa informēja, ka valsts budžets no 133 miljoniem latu samazināts uz 115 miljoniem, kā rezultātā arodskolu stipendiātiem samazināts budžets no 33 000 Ls uz 8000 Ls. Lai gan stipendijas ne tuvu nesedza visus mācību un dzīvošanas izdevumus, to esamība, sevišķi jauniešiem no mazturīgākām ģimenēm, ļāva turpināt izglītību. Īpaši nozīmīgas stipendijas bija lauku reģionu iedzīvotāju un arī sieviešu izglītībā. Galvenos iebildumus raisīja apstāklis, ka arodskolu stipendiju budžets, kas bija teju galvenais priekšnosacījums, lai meitenes vispār varētu skolu apmeklēt, bija ievērojami samazināts, lai gan “lauksaimniecības skolām, kuras apmeklē turīgāku saimnieku dēli, budžeta summas nav samazinātas”. LSOP secināja, ka sieviešu organizācijām jāvēršas pie Saeimas Budžeta komisijas, “iesniedzot noorganizētu prasību ar plānu un budžetu sarīkot ārpusskolas sievietēm arodzinību kursus”. Tā rezultātā valde izstrādāja iesniegumu, kurā “lūdz restaurēt summas stipendiātiem arodskolās, kā arī piegriezt vērību sieviešu arodizglītības jautājumam, atbalstot privātorganizācijas, kuras uztur arodkursus un [arod]skolas”.

Bez arodizglītības aktuāls bija jautājums arī par sieviešu augstāko izglītību, jo pēc Latvijas valsts proklamēšanas sievietes ieguva tādas pašas tiesības uz izglītību, kādas vīriešiem bija jau Krievijas impērijas laikā. Kopumā augstāko izglītību starpkaru Latvijā raksturo liels studējošo skaits, to starpā jau pirmajā mācību gadā (1919./20. g.) Latvijas Universitātē uzņēma 650 sievietes, kas veidoja 48 % no studentu kopskaita. Kopumā 20. gs. 20.–30. gados Latvijas Universitātē studēja vismaz 7309 sievietes, veidojot vidēji 28–30 % no universitātes kopējā studējošo skaita. Tomēr jāņem vērā, ka lielākā daļa studentu mācības pārtrauca, tās nepabeidzot. Līdz 1939./40. mācību gada rudens semestra beigām Latvijas Universitāti beidza pavisam 7138 studenti, no kuriem 2183 jeb 30,6 % bija sievietes. Vairāki simti sieviešu augstāko izglītību ieguva arī pārējās augstākajās izglītības iestādēs – Latvijas Mākslas akadēmijā 1921.–1940. gadā no kopumā 680 studentiem uzņemtas vairāk nekā 260 sievietes, bet Latvijas Konservatorija bija vienīgā augstskola, kur gandrīz katru gadu sieviešu audzēkņu skaits pārsniedza vīriešu. Tomēr kopumā studējošo sieviešu skaits visos gados bija mazāks nekā vīriešu.

Neraugoties uz sieviešu nozīmīgo īpatsvaru studējušo skaitā, ko kā īpašu sasniegumu Eiropas kontekstā sevišķi izcēla arī publiskajā telpā, sabiedrībā joprojām nebija vienprātības jautājumā par augstākās izglītības nepieciešamību sievietēm. Sieviešu izglītošanas atbalstītāji akadēmisko izglītību uzlūkoja kā līdzekli sieviešu sociālekonomiskajai un politiskajai emancipācijai, kas praktiski spētu veicināt sieviešu profesionalizāciju un uzlabot viņu perspektīvas iegūt labas darbavietas un līdz ar to arī dzīves kvalitāti un materiālo nodrošinātību, un pozitīvi ietekmētu arī valsts attīstību kopumā. Tikmēr pretējā viedokļa paudēji sieviešu centienus iegūt augstāko izglītību tieši sasaistīja ar valsts demogrāfiskajiem izaicinājumiem, skandinot, ka dzimstība sarūk, jo sievietes studē augstskolās un strādā tā vietā, lai pildītu savu bioloģisko funkciju. Turklāt studējošo sievieti nereti atspoguļoja izteikti negatīvā gaismā kā morāli pagrimušu, pārlieku koncentrētu uz ārējo skaistumu, alkoholu lietojošu, smēķējošu un maskulīnu.

Kā norāda vēsturniece Zane Rozīte, tipiskākā studente Latvijas Universitātē starpkaru periodā bija latviete, vecumā no 20 līdz 23 gadiem, luterāne, nākusi no Vidzemes vai Rīgas, tomēr, individuāli aplūkojot studējošo sieviešu portretu, redzama ļoti liela daudzveidība ne tikai studējošo sieviešu vecumā, bet arī teritoriālajā piederībā un citos rādītajos. Bija zinātņu nozares, kurās studēja galvenokārt vīrieši, piemēram, tehniskajās fakultātēs sieviešu klātbūtne bija niecīga. Ievērojami lielāks studējošo sieviešu skaits bija humanitārajās un dabaszinātņu nodaļās. To lielā mērā noteica gan sabiedrības priekšstati par sievietei piemērotu darbības jomu, gan sociālā realitāte un tas, ka mēģinājumi iekļauties izteikti maskulīnā studiju vidē bija īpaši sarežģīti, jo sevišķi laikā, kad sieviešu studijas jau pašas par sevi izraisīja plašas diskusijas un kritiku.

Ļoti daudzas studentes gan pirms studijām, gan, apstākļu spiestas, vēl studiju laikā strādāja algotu darbu, visbiežāk par skolotājām vai zemāko līmeņu ierēdņu kancelejas darbiniecēm. Nereti tieši finanšu trūkums un nepieciešamība strādāt bija iemesls studijas pārtraukt. Akadēmiski izglītoto sieviešu profesionālo, ekonomisko un kulturālo interešu aizstāvībai 1928. gadā, par paraugu ņemot Starptautisko akadēmiski izglītoto sieviešu savienību (International Federation of University Women; IFUW) tika dibināta Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienība. Par biedrēm apvienībā uzņēma gan Latvijas, gan ārzemju (to skaitā pirms Latvijas dibināšanas) augstskolas beigušās Latvijas pilsones un Latvijā pastāvīgi dzīvojušās un darbojušās akadēmiski izglītotās ārzemnieces, tādējādi uzsverot intelektuālās kapacitātes, nevis tautības lomu. Tāpat daudzas studentes darbojās studenšu korporācijās un citās akadēmiskās vienībās.

Tomēr tikai nedaudzām sievietēm izdevās veidot akadēmisku karjeru, un līdz 1940. gadam sievietes bija tikai neliela daļa no Latvijas Universitātes mācībspēkiem. Kaut arī sievietes tika iekļautas mācībspēku sastāvā jau universitātes organizēšanas procesā, augstākais amats, ko sievietes šajā laikā ieņēma, bija lektore. Kopumā starpkaru periodā Latvijas Universitātē neviena sieviete nesasniedza profesora amatu, bet augstākais akadēmiskais amats, ko sieviete sasniedza, bija vecākā docente.

Ievērojami lielais izglītoto iedzīvotāju skaita pieaugums valstī veicināja kvalificēto un inteliģento darbinieku pārpalikumu jeb tā dēvēto inteliģento bezdarbnieku problēmu, kas jo sevišķi saasinājās ekonomiskās krīzes laikā. Tautas labklājības ministrijā 1929.–1930. gadā bija reģistrēti 1710 inteliģentie bezdarbnieki, no tiem 1114 jeb 65 % bija sievietes un 35 % vīrieši. Turklāt starpkaru posmā viens no raksturīgākajiem apgalvojumiem joprojām bija, ka sievietes lielā mērā izvēlas iegūt izglītību (gan vidējo, gan augstāko), nepieciešamības spiestas, izglītību uzlūkojot kā drošības garantu situācijā, ja sievietei neizdotos apprecēties, šķiršanās vai vīra zaudēšanas gadījumā, nevis kā sievietes vēlmi pēc personīgās un intelektuālās autonomijas.