Atskatoties uz sieviešu darbību Latvijas Republikas 20 gadu pastāvēšanas laikā, teātra un literatūras kritiķe sabiedriskā darbiniece Paula Jēgere-Freimane raksta: “Sievietes līdzdalība un rūpe visos valsts un tautas dzīves jautājumos nevar būt un nav mazāka kā vīrieša, kaut arī ārēji tas tā varētu likties. Katras valsts politikā apvienojas divējādi centieni: valsts ārējais stiprums un nācijas iekšējais spēks. Abus tos pašos pamatos balstīt arvienu ir bijis sievietes augstais aicinājums.” (Jēgere-Freimane, Paula (1939). Ko sieviete Latvijai devusi 20 gados un ko no viņas vēl gaida. Sievietes Pasaule, 1 (01.01.), 2. lpp.)
Tajā pašā laikā arī viņa kā galveno sievietes misiju saredz tieši dēlu laišanu pasaulē un to audzināšanu: “No visu sievietes darbu apvienības Latvija sagaida savu daļu savam fiziskam un garīgam uzplaukumam, ko sieviete var dot, piepildīdama zemi ar savas miesas auglību un izdaiļodama to ar sava gara bagātību. Tad viņa arī būs tā, kas dos Latvijai dižus dēlus – valsts tālākos vadītājus un cēlējus pretī Mūžīgai Latvijai.” (Turpat.)