Anna Rūmane-Ķeniņa, šķirta Ķeniņa (14.11.1877.–09.11.1950.). Beidza Jelgavas sieviešu ģimnāziju. No 1897. gada strādāja par skolotāju. 1898. gadā precējusies ar skolotāju Ati Ķeniņu (1874–1961; laulība 1923. g. šķirta), kurā dzimuši seši bērni. Abi kopā 1900. gadā nodibināja Annas Ķeniņas meiteņu skolu Rīgā, ko 1907. gadā pārveidoja par meiteņu ģimnāziju. Līdz 1912. gadam strādāja par ģimnāzijas priekšnieci un skolotāju, aktīvi piedalījās skolotāju kongresos.
1913. gadā, ņemot līdzi četrus bērnus, devās uz Šveici, kur studēja pedagoģiju, iegūstot attiecīgu apliecību. No 1915. gada Šveices un Francijas laikrakstos rakstīja par latviešu tautu, cenšoties ieinteresēt ievērojamus ārzemju sabiedriskos darbiniekus par latviešu valstiskuma centieniem. 1916. gada rudenī nodibināja Šveices komiteju latviešu jautājumu pētīšanai. Karam pieņemoties spēkā, aktīvi iesaistījās diplomātiskajā dzīvē. 1917. gadā, Francijas Ārlietu ministrijas uzaicināta, strādāja par speciālisti Baltijas jautājumos tās Preses nodaļā Parīzē. 1918. gadā komandēta uz Šveici, kur Bernē organizēja lietuviešu un latviešu konferenci un Ženēvā protesta mītiņu pret Brestļitovskas miera līgumu, uzstājoties ar runu klausītāju pārpildītā zālē. 1919. gada aprīlī atgriezās Rīgā un rudenī kļuva par Latvijas Tautas padomes locekli. Bermontiādes laikā darbojās Latvijas Sieviešu palīdzības korpusā – redakcijas komisijā un palīdzēja ierīkot karavīriem tējnīcas frontē.
1919. gada novembrī komandēta uz Latvijas sūtniecību Parīzē par Informācijas biroja vadītāju–sūtniecības padomnieci, kur veica apbrīnojamu darbu Latvijas propagandēšanā. 1920. gadā Parīzē nodibināja Franču–latviešu tuvināšanās komiteju, bet rudenī, likvidējot preses birojus pie sūtniecībām, tika pavisam atlaista no darba Ārlietu ministrijā. 1920. gadā kandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās no Latvijas Demokrātu savienības saraksta, bet netika ievēlēta. Arī vēlāk vairākkārt kandidēja gan Saeimas vēlēšanās (1931. g.), gan Rīgas pilsētas domes vēlēšanās (1925., 1931. g.), bet netika ievēlēta.
Jau pirms Pirmā pasaules kara aktīvi darbojās rakstniecībā un iesaistījās sabiedrisko organizāciju darbā. Aktīvu sabiedrisko darbību turpināja arī Latvijas Republikā. Viņa darbojās Latviešu–franču tuvināšanās biedrībā, Latvijas Tautu Savienības veicināšanas biedrībā, Latviešu–dāņu biedrībā, Latvju sieviešu nacionālajā līgā, līdzdarbojās Sievietes darba tiesību aizsardzības biedrības “Open Door” dibināšanā u. c. Aktīvi piedalījās dažādās Latvijā notiekošās konferencēs un kongresos, uzstājās ar priekšlasījumiem par sieviešu jautājumiem un rakstniecību. 1925. gadā viena no pirmās Latvijas sieviešu konferences organizētājām. 1925.–1928. gadā Latvijas Sieviešu organizāciju pagaidu padomes pirmā priekšniece. Vairākkārt pārstāvēja Latviju un tās organizācijas ārzemju kongresos. 1928.–1929. gadā dzīvoja ASV, uzstājoties ar priekšlasījumiem par žurnālistiku un rakstniecību.
1944. gadā rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1949. gadā sākumā atgriezās Latvijā, kur pavadīja mūža nogali.