“Bet tagad mierīgākā laikmetā nokļuvušām sieviešu organizācijām būtu laiks padomāt par biedreņu pašattīstību un vajadzētu beigt tik daudz uzmanības piegriezt izrīkojumiem, ballēm un atkal izrīkojumu sarīkošanai. No svara nav biedrības plašums, bet gan dziļums un viņas nopietnais darbs.
Ja sievietes tagad nav Saeimā un pilsētas domē ievēlētas un varbūt arī vēl nākošās vēlēšanās tur netiks, tad tas tomēr nenozīmē, kā tā arī turpmāk būs. Bet lai sievietes to sasniegtu un lai viņas varētu ievēlēt, tām ir vēl daudz jāmācās un jāstrādā. Tautas paruna saka, ka “neviens meistars no debesīm nenokrīt”. Mūsu tagadējie politisko partiju līderi un deputāti neviens par tādu nav piedzimis, bet gan caur nopietnu darbu viņi to sasnieguši. Savu darbību pa lielākai daļai tie iesākuši sabiedriskās organizācijās, biedrībās – tā palēnām veidojot un sevi audzinot. Tamdēļ nebūtu par ļaunu arī sievietei jau pie laika padomāt par jaunu sabiedrisku darbinieču audzināšanu, jo sievietes garīgā un politiskā seja vēl ir ļoti neizveidota un nenobrieduse. Viņai trūkst noteikta uzskata. Tie ir lieli trūkumi, bet ar laiku viss ir pārvarams. Audzināšana prasa laiku, tas ir ilgs un nopietns darbs, tik pēc noteikti pārdomāta darbības plāna tas izvedams un sasniedzams.
Ja sieviete, iedama kādā organizācijā, izkopj savu pasaules uzskatu un iegūst noskaidrotu dzīves mērķi, tas viņai nekādu ļaunumu neatnesīs, bet tikai būtu vērtīgs ieguvums sev un arī ģimenes dzīvei. Lai saprastu laika gara prasības, sievietei ir jāpiedalās sabiedriskā dzīvē, jo sabiedriskais darbs ir tas, kas modina cilvēkā zināmu aktivitāti, kā arī vienu otru skaistu domu un darbu. Sabiedriskais darbs arī mums neļauj ieslīgt vienaldzībā, bet ir kā modinātājs, kas mums pastāvīgi liek domāt – domāt par sevi un arī par citām sievietēm.” (Žubīte, Monika (1924). Nākotnes Sieviete, 4 (01.04.), 59. lpp.)