Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa karā kritušo karavīru bāreņu patversmi ar valsts finansiālu atbalstu atklāja 1920. gada 5. decembrī Rīgā. Sākotnēji tā atradās Sarkandaugavā, bet jau drīz tika pārcelta uz Skolas ielu 1 un vēlāk uz Annas ielu 2. Sākotnēji patversmē uzņēma 25 karavīru un kara invalīdu bērnus vecumā no četriem līdz 10 gadiem, bet laika gaitā viņu skaits pieauga līdz 80. Karam attālinoties, 20. gs. 20. gadu otrajā pusē patversmē uzņēma ne tikai bāreņus, bet arī bērnus no nabadzīgām ģimenēm, kas par viņiem nevarēja parūpēties. Tomēr vēlāk patversmes bērnu skaits finanšu trūkuma dēļ samazinājās, 1925. gada sākumā tajā bija 68 bērni, gada beigās – 30, bet 1932. gada janvārī – tikai 13.
Patversme darbojās līdz 1932. gadam, kad tās vietā izveidoja vasaras koloniju bērniem, kam bija vajadzīga veselības uzlabošana, un tajā uzturējās 70 bērni. Jau 1933. gada janvārī atklāja internātu (saukts arī par patversmi) Rīgā, Annas ielā 2, kurā uzņēma 23 bērnus vecumā no diviem līdz 15 gadiem. 1935. gadā internāts tika pārcelts uz Jūrmalu – Dubultiem un palielinājās uzņemto bērnu skaits, kā rezultātā 1939. gadā iestāde atkārtoti pārsaukta par bērnu namu, un maijā tajā atradās 64 bērni. 1940. gada pavasarī patversmi pārvietoja uz Baldoni – uz Mercendorfas (Mercendarbes) muižu, kur to vēlāk pārņēma Rīgas pilsētas Aizgādības pārvalde.
“Patversmes audzēkņi pa lielākai daļai nāca no trūkumā atrodošos ģimenēm, daudz bērnu vecāki bija bez darba, vairāki bērni bija daudz cietuši izārdītās ģimenēs, tēvs aizgājis – māte ar mazo bērnu atstāti galīgā postā. 4 bērni tika atvesti ziemas laikā, kuri bija mitinājušies aiz pilsētas aukstā šķūnī. Gandrīz ikviena patversmē ievietotā bērna atmiņas par vecāku mājām bija dziļu skumju un bēdu stāsts.”
Foto (skenēt): Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa internāta darbības pārskats par 1933. gadu. LNA_LVVA, F2498_1_4, 393. lp.