Emma Albertiņa, precējusies Balode, dzimusi Līce (11.01.1887.–21.12.1968.). 1906. gadā beidza Rīgas pilsētas meiteņu ģimnāziju, ieguva mājskolotājas tiesības, jau skolas laikā 1905. gadā iesaistījās pret cara patvaldību vērstās darbībās. 1907.–1909. gadā kā brīvklausītāja studēja Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. No 1909. gada ierēdne dažādos notāru birojos Rīgā. 1922. gadā nokārtoja notāra pārbaudījumu pie Rīgas apgabaltiesas. Kā brīvklausītāja turpināja studēt Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. No 1922. gada strādāja Finanšu ministrijā, 1923. gadā apstiprināta par Kredīta nodaļas notāri, un līdz 1929. gada 30. oktobrim viņa bija vienīgā sieviete notāre Latvijā. PSRS okupācijas laikā 1940. gada 26. augustā pēc pašas lūguma atbrīvota no darba. Precējusies ar Kārli Albertiņu (1889–1925), atraitne. 1934. gadā otrā laulība ar Latvijas Universitātes profesoru Franci Balodi (1882–1947), atraitne.
E. Albertiņa bija aktīva Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa biedre, 1924.–1932. gadā tā priekšniece. Darbojās arī citās sabiedriskajās organizācijās – Latvijas Bērnu draugu biedrības valdē, Andreja Pumpura biedrībā, bija Rīgas latviešu–poļu biedrības Dāmu komitejas priekšniece un 1934.–1939. gadā Latvijas Gaidu centrālās organizācijas prezidente.
1924. gada februārī ar referātu piedalījās pirmajā publiskajā apspriedē par sievietes tiesisko stāvokli Latvijā, ko rīkoja Latvju sieviešu nacionālā līga. Viena no pirmās sieviešu konferences organizētājām 1925. gadā, uzstājās tajā ar referātu “Sievietes tiesiskais stāvoklis Latvijā”. Piedalījās arī daudzos citos sieviešu jautājumiem veltītos pasākumus, piemēram, 1928. gadā sieviešu konferencē referēja par sievietes lomu valsts saimnieciskajā politikā. 1920. gadā kandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās no Darba partijas saraksta, 1925., 1928. un 1931. gadā kandidēja 2.–4. Saeimas vēlēšanās, 1928. un 1931. gadā kandidēja Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Nacionālās apvienības saraksta, bet ne reizi netika ievēlēta.
PSRS okupācijas laikā 1940. gadā vasarā emigrēja uz Zviedriju, kur apguva zviedru valodu un rīkoja zviedru valodas kursus uz Zviedriju atbēgušajiem latviešiem.