Jau Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, tāpat kā citviet Eiropā, izplatījās dažādas infekciju slimības, kā tīfs, dizentērija, bakas, gripa, dažādas veneriskās slimības u. c. To sekmēja gan iedzīvotāju augstā mobilitāte un higiēnas normu neievērošana, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču trūkums, gan ar veselības aprūpes jomu saistītas problēmas. Latvijas teritorijā akūti trūka ne tikai medicīnas līdzekļu un zāļu, bet arī medicīnas personāla un pilnvērtīgas veselības aprūpes sistēmas.