Autoritārā režīma laikā nepārprotami valdīja uzskats, ka “sabiedriskais labums stāv augstāk par sieviešu pašu interesēm” un sievietes galvenie uzdevumi ir rūpēties par tautas ataudzi, ģimeni un latvisko kultūru. Tajā pašā laikā autoritārā režīma apstākļos atbildība par “sievietes pareizu rīcību” tika uzlikta ne tikai uz pašu sieviešu, bet visas sabiedrības pleciem. Nereti ar to bija jāsaprot citas sievietes, kam jārāda piemērs. Liela loma šajā jautājumā bija Aizsardžu organizācijai.

Dundagas pulciņa aizsardze, vēlāk pulciņa vadītāja Vilma Lepše (dzimusi Ozoliņa, šķirta Pukse; 1903–1943): “Ka mūslaiku sieviete dažkārt novirzās no saviem uzdevumiem, ka tā bieži vien domā par daudz ko citu, bet visai maz par ģimenes dzīvi, tās izveidošanu un atjaunošanu – tur ne ik reizes var vainot pašu sievieti. Nevar tai vieglprātīgi pārmest, ka tai nav izdevies nodibināt savu ģimenes dzīvi, ka tai nav izdevies izdarīt “laimīgo izlasi” un atrast īsto dzīves draugu, ka tā nespēj radīt pēcnācējus. Šeit vainojami dažādi apstākļi, ļaunie piemēri, rakstura nenosvērtība, iela, nepareiza audzināšana, sabiedrības vienaldzība pret savām loceklēm un viss cits, kas apdraud valsts dzīvo organismu. Sievietei, kura dzīvo šādos apstākļos, nevar būt nopietni pienākumi pret savu valsti un sabiedrību, bet gan valstij un sabiedrībai ir pienākums pret šādām sievietēm. Ir arī jāsaprot, ka valsts vien nespēs saglabāt uz šādas pakāpes nokļuvušo, cilvēces radošo, bioloģisko dzīvo elementu, bet te jānāk talkā visai sabiedrībai, organizācijām un līdzcilvēkiem.” (Lepše, Vilma (1935). Sievietes loma valsts dzīvē un aizsardzes. Aizsardzes, 7–8 (15.07.), 448 lpp.)