“J. Čakstes aizrādījums latviešu sievietēm jau skan gluži jauki, bet, iekams nebūs novērsta bērnu slimošana un lielā mirstība, tikmēr no sešām galviņām ģimenē valstij celsies vairāk zaudējumu nekā labuma.
Patlaban pie manis bij šādu sešu galviņu māte. Trīs atvedusi līdz, vēl trīs mājā. Visi slimo ar plaušu tuberkulozi, izņemot mazāko, 4 g[adus] veco, kurš arī klepo tālab, ka saaukstējies, jo ir nepietiekoši apģērbts. Vecākā meitene tik vārga, ka paģība gaidot, kamēr apskatu abus mazos. Teicu mātei, ka bērni labāk jākopj. Raud. Nevarot. Mājās tie tādi pat slimi. Arī vīrs slims ar tuberkulozi. Kādreiz tā redzējusi labākus laikus. Tagad nu posts. Lūdza izrakstīt produktu kartiņas. Zāles nopirkt nespējot. Līdzīgus gadījumus varu pievest vai cik. Aizsauc mani mājā pie 2 mēn[ešus] veca zīdaiņa. Bērns saaukstējies, aizsmacis, klepo, augsta temperatūra. Istaba nekurināta, auksta. Nav izredzes, ka bērns tur varētu tapt vesels. Visos kaktos trūkums un tukšums. Vīrs aizbraucis uz Kurzemi darbā, bet nav atgriezies. Māte nevar atstāt bērnu vienu un iet strādāt ārpus mājas. Līdzekļu vairs nekādu. Bezizejas stāvoklis. Nepaiet diena, kur negadītos novērot līdzīgus faktus. Un tad bērnu–ubagu bars uz ielām, kuri mētājas garām gājējiem pa kājām. Kādi no tiem var iznākt jaunajai Latvijai pilsoņi?
Par visām lietām valstij būtu jāgādā par sanatorijām un bērnu patversmēm, ja grib glābt vēl palikušos bērnus. Tik šīs sanatorijas un patversmes nedrīkst izvērsties par tādām slimību un miršanas iestādēm, kādas bij savā laikā bēgļu bērnu sanatorijas un patversmes. Tās nedrīkstētu arī nest filantropijas raksturu. Tām būtu jābūt valstiskām, lai bērni neciestu [..], jūtot arvien labdara roku pāri sevi. – Valstij jārūpējas arī par sievietēm mātes stāvoklī. Tās jāatsvabina no darba, jāpabalsta. Tad dažādas noziedzīgas izvairīšanās sistēmas nozudīs pašas no sevis. Mūsu latvju sievietes nebūt nav tik sabojātiem instinktiem, ja tik vien apstākļi viņas nevajātu. Atnāk, piemēram, jauna sieva. Nesen precējusies. Nobijusies domājamies mātes stāvoklī. Jautāju, kālab tā precējās, kad negrib būt māte. Gribot, bet nevarot. Vīrs karā. Māte ciešot visādus trūkumus – sirgst, doma, ka arī bērnam būs jācieš, – ir viņai nepanesama. Lūdz, lai “izpalīdzot”. Saku viņai, ka viņa prasa, lai es topu par viņas bērna slepkavu. Tas vēl neesot bērns. Pierādu viņai, ka šī doma ir nepareiza un ka no tā brīža, kur viņa sēkla savienojas ar sievas oliņu – tas ir jau bērns, tas ir dzīvs cilvēks. Norādu viņai arī, cik lielā mērā viņa riskē pati savu veselību un pat dzīvību, pārtraucot savu tagadējo stāvokli utt. Tādus lūgumus nācās atraidīt diezgan bieži. Bieži izdodas arī pārliecināt un mātes atsakās no sava aplamā nodoma. Citas tomēr aiziet meklēt “izpalīdzētājus” un nereti atgriežas ārstēt sabojāto veselību. Valsts to var novērst, gādājot par sievieti mātes stāvoklī, par nedēļnieci un, kur tas vajadzīgs, arī par bērniem. Pie visa tā nedrīkstam aizmirst vēl vienu lielu mūsu nākamās paaudzes ienaidnieku – veneriskās slimības. Sifiliss izplatās arvien vairāk un apdraud saslimušo pēcnācējus. Atnāk gluži jaunas sievas, kuras saņēmušas kā tādu dāvanu no saviem vīriem – sifilisu. Slimie vīri neapzinās to lielo noziegumu, ko tie izdara pie saviem pēcnācējiem – laizdami tos slimus pasaulē. Kas par prieku būs no tam Latvijas valstij, kad katrā šādā ģimenē piedzimtu seši nelaimīgi kropļi? Sargāt no tiem valsti var tikai pati valsts, ievedot stingrus lēmumus, kontrolējot un apkarojot prostitūciju, vedot pie apziņas saslimušos un ārstējot tos slēgtās slimnīcās. Bet ne tikai saslimušās sievietes, arī līdzdalībniekus vīriešus. Valstij jāaizliedz saslimušajiem laist bērnus pasaulē. Veselie turpretim jāpabalsta, kad tiem pašiem nav iespējams lielāku bērnu baru uzturēt un izaudzināt. Bet, kamēr sievieti–māti un viņas bērnus nesargās likums un neapgādās valsts, – tikmēr J. Čakstes skaistais lūgums paliks saucēja balss tuksnesī.” (Dr. Čikste-Rūtenfelde, Anastasija. Bērni un mātes. Jaunākās Ziņas, 22.11.1919., 2. lpp.)