Berta Pīpiņa, dzimusi Ziemele (28.09.1883.–14.11.1942.). Līdz 1900. gadam mācījās Bauskā J. Beķeres meiteņu proģimnāzijā, bet to nepabeidza, jo vajadzēja pelnīt iztiku. Ap 1901. gadu devās uz Harkivu, kur dzīvoja brālis, strādāja par guvernanti. No apmēram 1904. gada kā audzinātāja aprūpēja un mācīja kādas turīgas ģimenes meiteni, kas ārstējās kūrortos Berlīnē un Šveicē. Esot Berlīnē, apmeklēja vakaru kursus, kur apguva valodas mācīšanas metodi bērniem ar runas traucējumiem. Ap 1909. gadu atgriezās Latvijā. 1910. gadā precējusies ar literatūras kritiķi Ērmani Pīpiņu-Vizuli (1873–1927), laulībā trīs bērni. Sociāli politiskajā dzīvē iesaistījās pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā. Arī pēc Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas aktīvi darbojās dažādās pašvaldības, valsts un sabiedriskajās organizācijās. 1920. gadā kandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās, bet netika ievēlēta. 1920.–1922. gadā Rīgas pilsētas domes deputāte, ievēlēta no Latvijas Radikāldemokrātu partijas saraksta. No 1920. gada Latvijas Darba partijas, bet no 1922. gada Demokrātiskā centra partijas biedre. Balotējās visās Rīgas pilsētas domes vēlēšanās un 1928.–1934. gadā divas reizes atkārtoti pildīja Rīgas domnieces pienākumus. 1931. gadā ievēlēta 4. Saeimā, kļūstot par pirmo un vienīgo starpkaru posma Latvijas Saeimas deputāti sievieti. Strādāja Pašvaldību komisijā un Petīciju komisijā. Piedalījās debatēs katrā no 4. Saeimas deviņām sesijām, aizstāvot frakcijas viedokli par aptuveni 18 likumprojektiem un ap 18 likumprojektos par grozījumiem un papildinājumiem spēkā esošajos likumos. Galvenokārt tie attiecās uz iedzīvotāju tiesībām uz darbu un algu, lauku iedzīvotāju atbalstīšanu slimības gadījumos, alimentu piedziņas kārtību, abortu jautājumu, kā arī projektiem par to, kā samazināt valsts budžeta izdevumus. Pēc 1934. gada autoritārā apvērsuma devās piespiedu pensijā. Paralēli politiskajai darbībai pēc vīra nāves darbojās uzņēmējdarbībā, “Pīpiņa spiestuves” īpašniece un vadītāja.
B. Pīpiņa ļoti aktīva bija arī sabiedriskajā darbā. No 1922. gada viņa bija Latvju sieviešu nacionālās līgas (LSNL) biedre, 1925.–1940. gadā tās priekšniece un LSNL delegāte Starptautiskās sieviešu padomes (ICW) konferencēs un kongresos, ICW vicepriekšsēdētāja. Viena no Pirmās sieviešu konferences 1925. gadā organizētājām, konferences prezidija locekle. 1929.–1940. gadā LSOP priekšsēdētāja. Piedalījās visās LSOP organizētajās Latvijas sieviešu konferencēs un kongresos un ar referātiem un uzrunām uzstājās teju visos LSNL un LSOP publiskajos pasākumos. Tāpat darbojās daudzās citās sieviešu organizācijās, piemēram, “Valsts darbiniece”. Aktīvi publicējās presē par dažādiem sabiedriski politiskiem jautājumiem. Daiļliteratūrā debitēja 1935. gadā ar romānu “Lejaskrodznieces meitas”.
PSRS okupācijas laikā 1941. gadā deportēta uz Novosibirskas (tagad Tomskas) apgabalu PSRS, kur gājusi bojā.