Dora Emīlija Švīkule, dzimusi Bumbiere (22.08.1884.–12.05.1974.). Mācījās augstākajā meiteņu skolā Talsos. Darbojās nelegālajā sociāldemokrātu organizācijā. 1904.–1906. gadā kā politiskā emigrante dzīvoja Varšavā, strādāja kādā tirdzniecības sabiedrībā par kasieri un piedalījās latviešu biedrības dibināšanā. 1909. gadā iestājās Varšavas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet, nespējot piedalīties līķu sekcijās, pārtrauca studijas. 1912. gadā iestājās A. Šaņavska Tautas universitātes Dabas zinātņu fakultātē Maskavā, ko absolvēja 1917. gadā.

1919. gada sākumā atgriezās Latvijā. 1920. gadā strādāja Izglītības ministrijas Skolu muzejā par bioloģiskās nodaļas vadītāju. 1922.–1923. gadā vadīja Mācību līdzekļu nodaļu izdevniecībā “Kultūras Balss”, līdzdarbojās skolotāju sagatavošanas kursos. 1923.–1925. gadā strādāja par Tērbatas (tagad Tartu) Universitātes Fizioloģijas institūta vadītāja prof. Dr. Lifšica asistenti. 1925.–1927. gadā studēja un beidza Cīrihes Universitātes Fizikālās terapijas institūtu. Papildināja zināšanas pie dažādiem profesionāļiem. Pēc atgriešanās Rīgā nodibināja Diētiski fizikālās terapijas institūtu un iekārtoja medicīniski terapeitisku sauļotavu. Strādāja par fizikālo terapeiti privātpraksē. Ar priekšlasījumiem par bioloģiju uzstājās dažādās Latvijas vietās, publicēja vairākus rakstus un grāmatas par veselīgu uzturu, veģetārismu, dabisko medicīnu. Pēc PSRS otrreizējās okupācijas 1944. gadā rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1948. gadā emigrēja uz Kanādu, 1951. gadā pārcēlās uz Šveici.