Elza Jūliana Klaustiņa, dzimusi Celmiņa (17.02.1885.–13.05.1971.). 1901. gadā beidza Cēsu pilsētas skolu, vēlāk ieguva mājskolotājas tiesības. No 1904. gada dzīvoja Maskavā, kur strādāja par audzinātāju, vēlāk kancelejas darbinieci un papildināja izglītību A. Šaņavska Tautas universitātē un kursos. 1910. gadā salaulājās ar inženieri Gustavu Klaustiņu (1880–1937), laulībā divi bērni. 1912.–1918. gadā (ar pārtraukumiem) strādāja par skolotāju Minskā dzelzceļnieku skolā, Pirmā pasaules kara laikā aktīvi darbojās bēgļu apgādē un palīdzības nodrošināšanā. 1918. gada nogalē atgriezās Latvijā, kur no decembra strādāja Satiksmes un darba ministrijā. No 1919. gada augusta vadīja mājsaimniecību, brīvo laiku ziedoja sabiedriskajam darbam.

Viena no Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa dibinātājām, aktīva korpusa dalībniece. No 1921. gada paralēli darbojās Amerikas Palīdzības administrācijas centrālajā komitejā, rūpējās par trūcīgo bērnu ēdināšanu, 1922. gadā organizēja Latvijā pirmo bērnu vasaras atpūtas nometni pie jūras. No dibināšanas līdz pat organizācijas pastāvīgas darbības izbeigšanai Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības valdes priekšniece, līdzekļu vākšanas komisijas priekšniece, pēc tam turpināja darbu Veselības veicināšanas biedrībā. Darbojās arī daudzās citās organizācijās, piemēram, “Māte un bērns”. 1925. gadā piedalījās pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, uzstājās ar referātu “Tuberkulozes briesmas un sievietes darbi viņas apkarošanā”, piedalījās arī nākamajās sieviešu konferencēs. 1931. gadā kandidēja Rīgas pilsētas domes un 4. Saeimas vēlēšanās no Sieviešu vēlēšanu komisijas pie Latvijas Sieviešu organizāciju padomes apvienoto sieviešu organizāciju saraksta, bet netika ievēlēta. Vācu Reiha okupācijas laikā 1941.–1944. gadā vadīja organizācijas “Tautas Palīdzība” līdzekļu vākšanas sekciju. 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk ASV.