Stāstu par dažādām sociālām grupām piederošu sieviešu dzīvi un darbiem starpkaru gados Latvijas historiogrāfijā joprojām trūkst. Arī pašai L. Brantei pārmeta, ka viņa savā darbā atspoguļojusi vien nelielu Latvijas sieviešu daļu – pilsonisko sievieti: “Par ievērības cienīgu Lilija Brant, liekas, atzīst tikai to latviešu “sievieti”, kas baudījusi zināmu izglītību un pazīstama kā rakstniece, māksliniece vai sabiedriska darbiniece, bet viņa paiet vienaldzīgi garām visām tām neskaitāmām nezināmām varonēm, kuras ne tikai asās, uz ārieni izpaudušās cīņās, bet tikpat neatlaidīgi sava grūtā mūža ikdienas gaitās arī ir ņēmuši dalību “latviešu” sievietes garīgās sejas izveidošanā. [..] Bet arī pilsoniskā latviešu sieviete nav atradusi grāmatā pilnīgu atspoguļojumu: galvenā vērība piegriezta rakstniecēm un māksliniecēm, mazāka sabiedriskām darbiniecēm, politiķēm un zinātniecēm, bet itin nekāda praktiskām paidagogēm, ārstēm un vispāri sievietēm, kam jāstrādā dienišķās maizes dēļ.” (Lilija Brant – latviešu sieviete. Domas, 12, 1931, 974. lpp.)