Lavīze Klāra Kalniņa, dzimusi Veilande (24.02.1874.–21.11.1964.). 1896. gadā ar mājskolotājas kvalifikāciju beidza Jelgavas sieviešu ģimnāziju un sāka mācības zobārstniecības kursos Pēterburgā, bet veselības dēļ tās pameta. Vēlāk turpināja studijas Tērbatas (tagad Tartu) Universitātē un pēc 1910. gadā nokārtota pārbaudījuma atvēra zobārstniecības praksi Rīgas Jūrmalā. Vēlāk, līdz 1925. gadam, kā zobārste praktizēja Rīgas Centrālajā kopējā slimokasē. Papildus zobārstes darbam strādāja arī žurnālistikā, bija vairāku izdevumu redaktore.
Jau skolas laikā iesaistījās Jaunās strāvas kustībā. 1898. gadā apprecējās ar ārstu un politiķi, savu polisko domubiedru Paulu Kalniņu (1872–1945), laulībā dēls vēlākais politiķis Bruno Kalniņš (1899–1990). Arī pēc laulībām turpināja aktīvi darboties sociāldemokrātiskajā kustībā, piemēram, 1901. gadā Jelgavā piedalījās latviešu sociāldemokrātu Kurzemes grupas izveidē un aktīvi piedalījās grupas izvērstajā pagrīdes darbībā. Lai izvairītos no arestiem, 20. gs. sākumā vairākkārt (1903., 1906. g.) nelegāli devās uz ārzemēm (Vāciju, Šveici). Revolūcijas laikā 1905. gadā atgriezās Latvijā un aktīvi iesaistījās tās norisēs Liepājā un Rīgā, par ko ieslodzīta Rīgas Centrālcietumā.
Pēc Pirmā pasaules kara laika bēgļu gaitām Helsinkos un Petrogradā (tagad Sanktpēterburga) Rīgā atgriezās pēc Februāra revolūcijas. 1917. gadā no Latvijas Sociāldemokrātu (LSD) saraksta ievēlēta Rīgas pilsētas domē. Pēc LSD sašķelšanās 1918. gadā piedalījās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) izveidošanā. Latvijas Tautas padomes locekle, 1918. gada 18. novembrī kā vienīgā sieviete piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanā un arī turpmāk aktīvi iesaistījās Latvijas politiskajā dzīvē. 1920. gada janvārī no LSDSP ievēlēta Rīgas pilsētas domē, aprīlī – Satversmes sapulcē, esot vienai no tikai sešām ievēlētajām sievietēm starp 150 deputātiem. Rīgas pilsētas domes vēlēšanās kandidēja arī 1922. un 1925. gadā un Saeimas vēlēšanās 1925. un 1928. gadā, bet netika ievēlēta. Aktīvi piedalījās starptautiskajā sociāldemokrātu un sieviešu kustībā un tās norisēs Rietumeiropā, no 1923. gadā Sociālistiskās strādnieku internacionāles Sieviešu komitejas locekle.
Pēc Kārļa Ulmaņa organizētā valsts apvērsuma K. Kalniņai tika noteikts vairākus mēnešus ilgs mājas arests un policijas uzraudzība. Vēlāk darbojās nelegālajā Latvijas Sociālistiskajā strādnieku–zemnieku partijā. Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās. Trimdā turpināja darbību LSDSP un mūža nogali pavadīja Zviedrijā.