Reaģējot uz Valijas Veščunas lūgumu, Lāčplēša Kara ordeņa dome jaunietei piešķīra pabalstu izglītības iegūšanai. Tomēr arī vēlāk V. Veščuna vērsās pie domes, lūdzot finansiālu palīdzību, lai varētu mācīties vidusskolā.
1923. gadā V. Veščuna raksta: “Apmeklēju II Rīgas pilsētas vidusskolu, atrodos pilnīgi viena, bez mazākā atbalsta. Neviens man nekā nepalīdz. Līdz šim dzīvoju un pārtiku no pabalsta, kuru saņemu no Lāčplēša [Kara] ordeņa domes. Pabalsta atraušana var mani iedzīt izmisumā un galīgā postā. Mana augstākā vēlēšanās – mācīties un nobeigt skolu. Trūcīgo apstākļu dēļ jau esmu divus gadus nokavējusi, nespēdama atrast līdzekļus. Ja dome man turpmāk nepiešķirtu pabalstu – ar grūtu sirdi būs jāpārtrauc mācīšanās un jāšķiras no skolas.
Ārpus skolas ik dienas caurmērā varētu pāris stundas kaut kur strādāt. Bet nav darba. Esmu izstaigājusi visu pilsētu [Rīgu], visas iestādes. Nekur nav vakantas vietas, lai varētu pēc pusdienas, pēc skolas mācībām strādāt. Ļoti grūti lūgties pēc pabalsta. Bet esmu spiesta to darīt. Palīdzība nepieciešama arī vasarā, jo skolas brīvlaiks ir tikai pusotra mēneša. Labprāt strādātu un pelnītu, ja būtu darbs. No vecākiem nav ko cerēt. Kara laikā izpostītiem – viņiem pašiem nepieciešams pabalsts. Manu neapskaužamo stāvokli apgrūtina vēl tas apstāklis, ka arī mana mazā māsiņa iet Rīgā skolā. Šis bērns pārtiek tikai no tā, ko viņai dodu. Ja nav man – arī viņai jācieš trūkums. Dzīve tagad tik dārga! [..] Gribu reiz kļūt par sabiedrībai derīgu locekli. Nepabeigt skolu un palikt pusceļā – būtu neizturami!” (V. Veščunas vēstule LKO domei, 04.1923. LNA_LVVA, F1304_1_1659, 23., 24. lp.)