“Aizvakar [13. martā] Skolotāju namā atklāja Latvijas 1. vecmāšu dienu. Ieradušās vecmātes pat no attālākām valsts nomalēm. Kongresu atklāj Latvijas Vecmāšu biedrības priekšniece M. Celms, norādot, ka vecmātes amats ir ne vien vecākais, bet arī svētākais amats pasaulē. Atbildīgam darbam nepieciešama augsta sirdsskaidrība, kamdēļ kopjami spēki, papildināmas zināšanas. [..]
Pieņem sekojošus atzinumus:
Pašvaldībām obligatoriski jāalgo vecmātes; apkarojamas kaktu vecmātes; slimokasēm jāpaaugstina maksa par radībām uz 2000 r[ubļiem]; vecmātes apdrošināmas pret slimību un nelaimes gadījumiem; vecmāšu centrālai organizācijai jāierīko papildu kursi un praktiski darbi vecmāšu zināšanu papildināšanai; apsūdzībās pret vecmātēm tiesā kā eksperte pieaicināma vecmāšu organizāciju pārstāve; sasaucamas vecmāšu konferences visos apriņķos. Ziņojumos no vietām izskanēja viens sauciens: pašvaldības pret vecmāšu darbu izrāda lielāko necienību, atalgojums necienīgs, dzīvokļu jautājums neciešams.” (Latvijas vecmāšu pirmā konference Rīgā. Jaunākās Ziņas, 15.03.1926., 4. lpp.)