Neatkarības kara laikā dibinātais Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss (LSPK) darbu turpināja arī pēc kara, kad tā darbība galvenokārt koncentrējās uz sociālās palīdzības sniegšanu dažādām sabiedrības grupām, galvenokārt bērniem un karavīru ģimenēm, un kultūras dzīves veicināšanu. Korpusa finanses veidoja galvenokārt viņu rīkotajos pasākumos iekasētā nauda par ieejas un loterijas biļetēm (piemēram, 1936. g. korpuss sarīkoja 14 izrīkojumus) un ziedojumi, kā arī ieņēmumi no LSPK piederošās ēkas Rīgā, Blaumaņa ielā 19, telpu izīrēšanas. Atsevišķiem mērķiem – galvenokārt bērnu uzturēšanai – tika saņemti valsts un pašvaldību pabalsti. LSPK darbojās arī Latvijas Sieviešu organizāciju padomē.

1935. gadā, kad Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos tika pārskatīta Latvijas biedrību darbība, korpusam nolēma pievienoties biedrība “Dzelzceļniece”, paturot vecākās organizācijas, tātad LSPK nosaukumu un statūtus. Tomēr korpusa darbība starpkaru posmā salīdzinājumā ar pirmajiem darbības gadiem tika ievērojami sašaurināta. 1939. gadā korpusā darbojās ap 390 biedru, un tam ārpus Rīgas bija nodaļas Bārbelē, Cēsīs, Dubultos, Jelgavā, Jaunjelgavā, Liepājā, Lejasciemā un Bolderājā. LSKP tika slēgts pēc PSRS okupācijas 1940. gada 2. augustā, oficiāli biedrības likvidācija pabeigta 1941. gada 14. martā.