Latvijas Vecmāšu biedrība (LVB) dibināta 1925. gadā, no 1920. gadā izveidotās Rīgas vecmāšu savienības atšķeļoties daļai tās biedru. LVB mērķis bija rūpēties par vecmāšu profesionālo zināšanu pilnveidošanu, zīdaiņu aizsardzību un veselības kopšanu, kā arī pārstāvēt vecmāšu kopīgās intereses. Biedrības darbība koncentrējās divos virzienos: pirmkārt, rūpes par vecmātēm un šo profesiju kopumā un, otrkārt, darbība, kas vērsta plašāk uz sabiedrību un tās izglītošanu un veselības kopšanu. 1935. gada 11. marta biedru pilnsapulcē LVB pieņēma lēmumu apvienoties ar Pirmo Rīgas vecmāšu savienību, atstājot pirmās nosaukumu. Apvienotajā biedrībā darbojās vairāki simti Rīgas un provinces vecmāšu, turklāt aizvien lielāka uzmanība tika pievērsta vecmāšu darbībai abortu jautājumos. Pēc PSRS okupācijas 1940. gadā biedrības darbība kādu laiku turpinājās, bet jau drīz sekoja biedrības pārorganizēšana atbilstoši padomju varas izpratnei par arodbiedrībām, kā rezultātā tika dibināta Medicīniski sanitārā arodbiedrība, kurā iekļāva līdz tam pastāvējušās ārstu, farmaceitu, masieru, medicīnas feldšeru, vecmāšu, žēlsirdīgo māsu un zobārstu biedrības un arodbiedrības, to skaitā LVB.