Ideja par lauku sieviešu centrālās organizācijas dibināšanu kā zināmu pretstatu pilsētas sieviešu organizācijām aktualizējās Trešajā lauksaimnieču kongresā (1929. g.), bet to īstenoja 1933. gada 7. februārī. Organizācija apvienoja dažādas lauku sieviešu organizācijas, galvenokārt mājturības veicināšanas biedrības (kopā 52). Centrālbiedrības galvenais mērķis bija sabiedrības izglītošana, ņemot vērā lauku sieviešu īpatnības (ar to saprotot galvenokārt smago darbu lauku saimniecībās). Organizācija paredzēja dažādu kursu un mājturības priekšlasījumu sarīkošanu, veselības kopšanas un bērnu audzināšanas jautājumu aktualizēšanu u. c. Latvijas Sieviešu organizāciju padome, kas apvienoja galvenokārt pilsētas sievietes, un Latvijas Lauku sieviešu centrālbiedrība atspoguļoja divas lielas sieviešu grupas, kuru dzīves apstākļi bija pietiekami atšķirīgi, lai tos nemēģinātu sapludināt pat K. Ulmaņa autoritārā valdība. Tomēr, lai izvairītos no pārveidošanas par kādas Lauksaimniecības kamerā iekļautas lauksaimniecības biedrības sekciju, kurās dominēja vīrieši, 1938. gada vasarā centrālbiedrība nolēma pārsaukt sevi par biedrību “Latvju nama māte”, kas reģistrēta ar Rīgas apgabaltiesas 1939. gada 3. februāra lēmumu. Tā turpmāk apvienoja galvenokārt pilsētā dzīvojošas, bet ar laukiem saistītas nama mātes.