“Īsta kultūras cilvēka vienam no pirmiem likumiem jābūt cieņai pret sievieti. Pēc šīs cieņas tiek mērota katra atsevišķa cilvēka un tautas kopsummā kultūras pakāpe un viņu sirdsinteliģence. [..] Sieviete–strādniece, sieviete–dāma, sieviete–meitene, sieviete–jaunava, sieviete–māte, vecmāte, – viss vienalga. Likumīga sieva jeb nelikumīga, likumīga māte jeb nelikumīga – mūsu attiecībām pret viņām vajaga būt vienādas cieņas pilnām. Ja ārpus likuma viņas nostājušās aiz pašu loģiskas gribas, – lai cienām viņās varones; ja tādas tās aiz vīrieša vainas jeb savas morāliskas pagrimšanas, ar savu līdzjūtības cieņu lai raugām viņas uz augšu celt, jo nicināšana ir vissliktākā audzinātāja un labotāja. Vecie varbūt paliks pie saviem uzskatiem, bet jaunatnei savā sirdsizglītībā un viņas izteiksmē uzvešanā ir jāprogresē.” (Vēstule vīriešiem. Sieviete, 1925, 13. (01.10.), 290. lpp.)