Lilija Hermīne Brante, dzimusi Pārupe (10.07.1897.–28.09.1983.). 1914. gadā pabeidza L. Tailovas ģimnāziju. 1919. gadā pieņemta par Valsts kancelejas jaunāko ierēdni. Neatkarības kara laikā darbojās Latvijas Sieviešu palīdzības korpusā. 1920. gadā viena no Latvijas Sieviešu savienības dibinātājām, kandidēja Satversmes sapulces vēlēšanās no savienības saraksta, bet netika ievēlēta. 1922. gadā precējusies ar Aleksandra Augstumu slimnīcas direktoru ārstu Jāni Brantu, pēc laulībām vadīja mājsaimniecību. 20. gs. 20. gados strādāja pie pētījuma par latviešu sieviešu sociālā stāvokļa attīstību no 1735. līdz 1928. gadam. Izdeva grāmatu “Latviešu sieviete” (1931. g.). Strādāja par žurnālisti, publicējās avīzēs “Latvis”, “Rīts”. No 1934. gada žurnāla “Latviete” redaktore. Darbojās Jaunu sieviešu kristīgajā savienībā (to pārstāvēja LSOP) un Latvijas Bērnu palīdzības savienībā. 1934. gadā piedalījās Latvijas sieviešu kongresa organizēšanā.

Lai izvairītos no otrreizējās PSRS okupācijas, 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur pavadīja atlikušo mūžu.