Jēdzienu “otrais dzimums” ieviesa franču filozofe un rakstniece Simona de Bovuāra (de Beauvoir; 1908–1986), 1949. gadā izdodot filozofisku pētījumu ar šādu nosaukumu. Grāmatā “Otrais dzimums” (Le deuxième sexe) S. de Bovuāra aplūko dzimumu nevienlīdzības problēmu, secinot, ka viens dzimums – vīrieši – sevi nostādījis augstāk par otru, līdz ar to sievietes ir neaizsargātas privātajā sfērā un sociāli neaktīvas, tātad ekonomiski, emocionāli un fiziski atkarīgas no vīriešiem. Viņa raksta: “Tādējādi cilvēce ir vīrišķa un vīrietis nosaka sievieti nevis tādu, kāda tā ir, bet attiecībā pret sevi pašu; viņa netiek uzlūkota kā autonoma būtne. [..] Viņa ir tikai tas, ko viņai piedēvē vīrietis. Viņa ir nebūtiskais līdzās būtiskajam. Viņš ir Subjekts, viņš ir Absolūts, viņa – cits.”
Latvijas historiogrāfijā terminu “otrais dzimums” attiecībā uz Latvijas teritorijā dzīvojošajām sievietēm ieviesa pētniece Vita Zelče savā monogrāfijā “Nezināmā. Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē” (Zelče, Vita (2002). Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība).