Piemēram, izdevumā “Intīmā Rīga” publicēts šāds izsmejošs 1934. gada sieviešu kongresa izklāsts, uzsverot politikas aktīvistes Emīlijas Lazdiņas (1888–1970), kura aicināja vēlēšanās kandidēt ar atsevišķu sieviešu deputātu kandidātu sarakstu, aso nostāju: “Vienā daļā izpaudās naids pret vīriešiem. Šīs vīriešu opozicionāres pa lielākai daļai bija atstātās sievas un vecmeitas. Atstātās grupējās ap Emīliju Lazdiņš un Mēriju Zaks [Sakss], bet pārējās – vīriešu aizstāves ap Bertu Pīpiņu. Šogad kongresā nebija ieradies ne viens vīrietis, jo laikam negribēja piedzīvot tādas nepatikšanas, kā iepriekšējā kongresā nācās pieredzēt diviem žurnālistiem, kuri bija vienīgie vīrieši visā zālē. Varētu domāt, ka par šādu vīriešu uzmanību sievietēm vajadzētu tikai priecāties, bet tās pat izrādīja sašutumu. Kāpa katedrī Emīlija Lazdiņš un laida vaļā niknu pretvīriešu runu. Tad viņa pagriezās pret šiem diviem “nelaimīgiem” un kliedza: “Lūk, tur ir divi no vīriešu sugas. Jā, tie ir tirāni, pret kuriem mums jācīnās.” Viens no žurnālistiem, nevarēdams izturēt savas “šlakas” nonicināšanu, devās laukā, bet Emīlija sauca pakaļ: “Redziet, redziet, viens jau pazūd. Tādi gļēvuļi ir visi vīrieši. Kauns!”” (Sieviešu kongresā. Intīmā Rīga, 1934, 11 (02.03.), 3. lpp.)