“Kad pasaules karš plosījās, līdzās tēvam, vīram, brālim un līgavainim latvju saviete ir apdvesta tā gara, kas palīdz nest lielus upurus, kas palīdz krist vai uzvarēt. Šī apziņa, ka arī viņa var atstāt ģimeni un iet un nest upurus, ka arī viņa var darīt darbus, kurus līdz šim veica tikai vīrietis, dod viņai stipru cerību plašākam lidojumam. Ar to vien nepietiek, ka vīrietis viņu dievina, mīl, par viņu rūpējas un uzskata par ģimenes zvaigzni. Sievietē paceļas ilgas, vai nevarētu šo ģimenes loku pārkāpt un darboties arī ārpus tā?” (Liepiņš, Leons (1936). Sieviete laikmetu griežos. Sievietes Pasaule, 11 (01.06.), 2. lpp.)