“Lauku sieviete iznes uz saviem pleciem attiecīgi lielāku darba nastu nekā vīrietis. Bez sava tiešā uzdevuma ģimenē, mājsaimniecībā sieviete tiek nesaudzīgi saistīta lauku darbos, it sevišķi Vidzemē un Latgalē. Viņa rītā ceļas ar saules lēktu, arvien pirmā, un tikai vēlā pusnakts stundā apklust pēdējie viņas soļi. [..] Tā rit lauku sievietes darba dienas – patiesībā jau viņas dzīve tikai no darbadienām sastāv [..]. – Arvienu ir tā, ka sievietei nav nekādas noteikšanas par saražotām vērtībām. Par visu ģimenes mantu lemj ģimenes galva – vīrs.” (Strazdiņš, J. (1930). Daudz kas vēl paliek nedarīts. Zeltene, 19 (01.10.), 17. lpp.)