Valērija Valija Veščuna (arī Veščunas), šķirta Avotiņa, precējusies Jansone (04.10.1902.–10.06.1990.). 1919. gadā, laikā, kad Latvijā sākās P. Bermonta armijas uzbrukums, mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijas 7. klasē. 1919. gada oktobrī, būdama vien 17 gadus jauna, brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, kur dienēja 7. Siguldas kājnieku pulkā. Vienīgā sieviete, kas dienēja aktīvajā militārajā dienestā kā ierindas karavīrs. 1919. gada 19. novembra kaujā pret bermontiešiem Piņķos viņa viena no pirmajiem zem ienaidnieka uguns forsēja Lielupi un kopā ar pulka karavīriem ieņēma šīs mājas, par ko 1922. gadā apbalvota ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni. Viņa bija otrā sieviete (no kopumā trīs), kas saņēmusi šo augsto apbalvojumu. 1919. gada 25. decembrī no dienesta dižkareives pakāpē atvaļināta.
Noslēdzot dienesta gaitas, par spīti cīņai ar trūkumu, atgriezās skolā. Pēc tās beigšanas 1924. gadā strādāja Rīgas pilsētas Īres valdē. 1928. gadā sāka studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, no 1934. gada tiesību zinātņu kandidāte. 1928. un 1931. gadā kandidēja Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Atvaļināto karavīru, strādnieku un algoto darbinieku saraksta, bet netika ievēlēta. 1934.–1939. gadā Rīgas pilsētas bāriņtiesas locekle, 1939.–1940. gadā atkārtoti strādāja Rīgas pilsētas Īres valdē. Precējusies ar Jāni Avotiņu, laulība 1933. gadā šķirta. 1936. gadā otrā laulība ar inženieri Vilhelmu Jansonu (1896–1978), laulībā bērni Zinturs un Areta.
Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, neveiksmīgi centās izceļot uz Zviedriju. Aktīvi darbojās Latvijas Centrālajā padomē. Padomju okupācijas laikā, baidoties no represijām, neizvērta sabiedrisko darbību, bet kopā ar vīru visu okupācijas laiku slēpa Latvijas Centrālās padomes memoranda oriģinālu, kas atrasts tikai pēc viņu nāves. Sākoties atmodai, aktīvi darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā.