Lote Ženija Blumberga, dzimusi Dauge (31.05.1890.–1974). 1905. gada beigās Krievijas impērijas soda ekspedīcija nodedzināja vecāku lauku māju saimniecības ēkas, un Ž. Blumberga bija spiesta pārtraukt mācības V. Olava tirdzniecības skolā, kas turklāt revolūcijas laikā tika slēgta. Izglītību turpināja Smirnovas sieviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1909. gadā. Pēc tam strādāja par mājskolotāju Mandžūrijā Tālajos Austrumos. 1912. gadā atgriezās Latvijā, strādāja par korektori, kasieri un pārdevēju tipogrāfijā “Burtnieks”, kur iepazinās ar nākamo dzīvesbiedru agronomu Jāni Blumbergu (1886–1941), 1914. gadā apprecējās, laulībā divi bērni.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, pārcēlās uz dzīvesbiedra vecāku saimniecību Prāviņu pagasta Garaušos. No 1915. gada vasaras kā bēgļi dzīvoja Vidzemē. No 1918. līdz 1941. gadam strādāja saimniecībā – atjaunoja ēkas, iekopa zemi, ierīkoja augļu dārzus, uzlaboja lopkopību. Papildus 20. gs. 20. gados mācījās dažādos kursos – ēdienu pagatavošanas, augļu pārstrādāšanas, mājas tehnoloģiskajos, putnkopības un rokdarbu. Aktīvi darbojās arī dažādās organizācijās. No 1928. gada 11. Tukuma aizsargu pulka Prāviņu nodaļas aizsardžu pulciņā, bija tā priekšniece. No dibināšanas 1933. gadā darbojās Latvijas Lauku sieviešu centrālbiedrībā (no 1938. g. biedrība “Latvju nama māte”), no 1935. gada Lauksaimniecības kameras prezidija locekle, 1935.–1938. gadā tās vicepriekšsēdētāja, mājturības sekcijas vadītāja. Aktīvi piedalījās starpkaru posmā notiekošajos lauksaimnieču kongresos.
PSRS okupācijas laikā 1941. gada 14. jūnijā kopā ar meitām izsūtīta, nometināta Krasnojarskas apgabala Kazačinas rajonā, kur strādāja sovhozā. Latvijā brāļu saimniecībā atgriezās 1947. gadā, bet jau 1948. gadā norīkota atgriezties nometinājuma vietā Krasnojarskā, kam viņa nepakļāvās un turpināja nelegāli dzīvot Latvijā. 1990. gadā reabilitēta.