Autors: Anete

“Liepājā ir apmēram 200 bezdarbnieku, lielākā skaitā sievietes un atraitnes ar ģimenēm. Daugavpilī [..] faktisko bezdarbnieku skaits še ir ap 1000. Liels vairums agrākie krievu ierēdņi, cara laika virsnieki. Rīgas Jūrmalā 300 bezdarbnieku, kurus nodarbina pie celmu laušanas malkas sagatavošanai. Visu Latvijā reģistrēto bezdarbnieku skaits sniedzas pie 7000, bet pieņemams, ka šis skaits ir lielāks, jo ne visi ir reģistrējušies darba biržās, sevišķi inteliģenti bezdarbnieki.” (Bezdarbs un sabiedriskie darbi Latvijā. Latvijas Vēstnesis, 30.01.1922., 1. lpp.)

Valērija Valija Veščuna (arī Veščunas), šķirta Avotiņa, precējusies Jansone (04.10.1902.–10.06.1990.). 1919. gadā, laikā, kad Latvijā sākās P. Bermonta armijas uzbrukums, mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijas 7. klasē. 1919. gada oktobrī, būdama vien 17 gadus jauna, brīvprā­tīgi iestājās Latvijas armijā, kur dienēja 7. Siguldas kājnieku pulkā. Vienīgā sieviete, kas dienēja aktīvajā militārajā dienestā kā ierindas karavīrs. 1919. gada 19. novem­bra kaujā pret bermontiešiem Piņ­ķos viņa viena no pirmajiem zem ienaidnieka uguns forsēja Lielupi un kopā ar pulka karavīriem ieņēma šīs mājas, par ko 1922. gadā apbalvota ar II šķiras Lāčplē­ša Kara ordeni. Viņa bija otrā sieviete (no kopumā trīs), kas saņēmusi šo augsto apbalvojumu. 1919. gada 25. decembrī no dienesta diž­kareives pakāpē atvaļināta.

Noslēdzot dienesta gaitas, par spīti cīņai ar trūkumu, atgriezās skolā. Pēc tās beigšanas 1924. gadā strādāja Rīgas pilsētas Īres valdē. 1928. gadā sāka studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, no 1934. gada tiesību zinātņu kandidāte. 1928. un 1931. gadā kandidēja Rīgas pilsētas domes vēlēšanās no Atvaļināto karavīru, strādnieku un algoto darbinieku saraksta, bet netika ievēlēta. 1934.–1939. gadā Rīgas pilsētas bāriņtiesas locekle, 1939.–1940. gadā atkārtoti strādāja Rīgas pilsētas Īres valdē. Precējusies ar Jāni Avotiņu, laulība 1933. gadā šķirta. 1936. gadā otrā laulība ar inženieri Vilhelmu Jansonu (1896–1978), laulībā bērni Zinturs un Areta.

Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, neveiksmīgi centās izceļot uz Zviedriju. Aktīvi darbojās Latvijas Centrālajā padomē. Padomju okupācijas laikā, baidoties no represijām, neizvērta sabiedrisko darbību, bet kopā ar vīru visu okupācijas laiku slēpa Latvijas Centrālās padomes memoranda oriģinālu, kas atrasts tikai pēc viņu nāves. Sākoties atmodai, aktīvi darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā.

“Liepājā ir apmēram 200 bezdarbnieku, lielākā skaitā sievietes un atraitnes ar ģimenēm. Daugavpilī [..] faktisko bezdarbnieku skaits še ir ap 1000. Liels vairums agrākie krievu ierēdņi, cara laika virsnieki. Rīgas Jūrmalā 300 bezdarbnieku, kurus nodarbina pie celmu laušanas malkas sagatavošanai. Visu Latvijā reģistrēto bezdarbnieku skaits sniedzas pie 7000, bet pieņemams, ka šis skaits ir lielāks, jo ne visi ir reģistrējušies darba biržās, sevišķi inteliģenti bezdarbnieki.” (Bezdarbs un sabiedriskie darbi Latvijā. Latvijas Vēstnesis, 30.01.1922., 1. lpp.)

Publicists un pedagogs Vilis Olavs, kas Pirmā pasaules kara laikā organizēja palīdzību latviešu bēgļiem un kļuva par Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas priekšsēdi, 1917. gadā mira no plaušu tuberkulozes. Viņa atraitne pedagoģe un sabiedriskā darbiniece Frīda Olava vēl 1919. un pat 1929. gadā pasē turpināja norādīt – “precējusies”.