Jaunlaulātais pāris un kāzu viesi. Rīga, 20. gs. 20. gadi. LNA_KFFDA_F225_1_106

Berta Pīpiņa: “Šai konferencei jābūt protesta balsij pret visām dzīves netaisnībām, ko sieviete cieš. Mūsu tagadējā sieviete padota ģimenes dzīvei, tāpat arī lauku dzīves iespaidiem. Un šādi ir dabīgi saprotams, ka šādas sekas var rasties, ka pati sieviete–māte sāk savus bērnus uzskatīt par nastu vai par grūtībām dzīvē.”

Pirmās Latvijas sieviešu konferences atklāšanas runa. Rīga, 1925. gada 26. septembris. LNA_LVVA, F2412_2_11

Jānis Akmens: “Dzīves apvienība, kad divi cilvēki – vīrietis un sieviete – sadodas uz kopīgu dzīvi un tās pienākumiem, vēl nav ģimene: tā ir tikai gatavība nodibināt ģimeni. Ģimenes īstie pienākumi nav sievas pienākums apkopt vīru vai vīra pienākums nopelnīt sievai maizi, jo šos uzdevumus viņi vairāk vai mazāk labi bija veikuši pirms laulības katrs par sevi un katrs priekš sevis. Ģimenes īstie pienākumi dzimst tikai līdz ar bērniem un aug līdz ar tiem un ar viņu pulciņu vairošanos. Tāpēc īsta ģimene ir tikai ģimene, kurai ir bērni, un, jo prāvāks bērnu pulciņš, jo īstenāka ir ģimene.”

Akmens, Jānis (1940). Ģimene. Rīga: Valters un Rapa, 19. lpp.

Starpkaru perioda statistikas dati par strādājošo sieviešu īpatsvaru liecina, ka privātā svēra un mājsaimniecība, kas nozīmēja smagu darbu bez atlīdzības un aptvēra ļoti plašu darbības lauku, joprojām bija primāri sievietes atbildība. Sievietes identitāte tika cieši asociēta ar mātes lomu, un šīs lomas šķietamā atstāšana, īpaši esot algotā darbā, nereti tika saistīta ne vien ar dzimstības samazināšanos, bet arī ar ģimenes dzīves sairšanu. Morālā atbildība par tautas ataudzes problemātiku bija uzlikta sievietēm, tieši no viņām konservatīvā sabiedriskā doma sagaidīja, ka jebkuros, pat sev nelabvēlīgos apstākļos viņas paliks laulībā un turpinās rūpes par ģimeni. Turklāt rūpes par ģimeni sievietei nozīmēja ne tikai ģimenes locekļu primāro vajadzību apmierināšanu (uzturs, apģērbs, higiēna utt.), bet arī viņu garīgās un kulturālās izaugsmes veicināšanu.

Taču tā sabiedrības daļa, kas, izprotot pastāvošo sociāli ekonomisko situāciju, kurā vīrietim nebija iespējams nodrošināt ģimeni ar vienu algu un kurā atraitnēm un neprecētajām vajadzēja spēt uzturēt sevi, bērnus un nereti arī vecākus, atbalstīja modernu skatījumu uz sievietes lomu ģimenē, viņas tiesības uz darbu un sabiedrisko dzīvi ārpus mājas, kā arī spēju savienot algota darba pienākumus ar ģimeni, uzsverot, ka atbildība par ģimenes sadzīvi jāuzņemas arī vīrietim. Tika pausts uzskats, ka sievietes atbīdīšana atpakaļ vienīgi mājas dzīvē var pat kaitēt valsts labklājībai, ka tā vietā ir jāpārskata daudzi praktiski jautājumi, kas veido sadzīvi, piemēram, par bērnudārzu ierīkošanu.

Neraugoties uz to, publiskajā telpā bieži izskanēja viedoklis, ka sievietes primārais un svētākais pienākums ir būt tieši sievai un mātei, bet ģimene (ar to saprotot laulātu pāri ar bērniem) ir sabiedrības pamats. Sievietes vērtību nereti noteica tieši ģimenes esamība un viņas vīra un dēlu panākumi, nevis pašas personība un sasniegumi. Turklāt mātes lomas nozīmi izcēla ne tikai privātās dzīves kontekstā, bet arī kā latviešu tautas un valsts nākotnes garantu, uzliekot sievietēm papildu morālo nastu. Sevišķi aktīvi šādu publisko diskursu uzturēja Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, aicinot sievietes atcerēties savu pienākumu nācijas labā. Rīgas statistikas biroja vadītājs Dr. phil. Ernests Bulmerinks, definējot sievietes uzdevumus, 1939. gadā raksta:

“Sievietei, kas nevēlas bērnus, nav vispār vietas pasaulē, un ka visām veselām sievietēm neizdodas apprecēties, to tikai var nožēlot. Jādara viss, lai katrai sievietei varētu
dot iespējamību izpildīt dabas uzliktos pie nākumus. Tie laiki, kur katrs domā tikai par sevi, egoistiski noslēdzas no sabiedrības un dzīvo tikai savām materiālajām interesēm, ir aizgājuši, bet jaunais uzskats vēl nav pietiekoši iesakņojies tautā. Rodoties pārliecībai, ka mēs nestāvam katrs savrup, bet dzīve un nāvē saistīti viens ar otru, dzīvojam savai tautai un tautas liktenis ir arī mūsu pašu liktenis, arī sievietes sapratīs savu uzdevumu pilnā mērā: radīt savai tautai daudz un veselus bērnus.”

(Bulmerinks, E[rnests] (1939). Sieviešu galvenais uzdevums. Pašvaldības Darbinieks, 2 (01.01.), 125. lpp.)

Tomēr jānorāda, ka autoritārais režīms centās līdzsvarot šo atbildību dzimumu starpā. Lai tēvi apzinātos savus pienākumus ģimenē, 1937. gadā pieņemtie papildinājumi likumā par sociālo apgādību deva iespēju alimentu nemaksātājus ar īpašas Tautas labklājības ministrijas paspārnē izveidotas komisijas lēmumu arī piespiedu kārtā ievietot darba namā, kur tēva pienākumus ignorējušo indivīdu nopelnīto naudu valsts pārskaitīja viņu bērnu uzturēšanai.

Valstiski īpaši nozīmīga bija Mātes dienas svinēšana. Lai gan jau 20. gs. 20. gados vairākās draudzēs lokāli atzīmēja Mātes dienu, no 1932. gada ar dažādām aktivitātēm to svinēja visā valstī. Liels nopelns Mātes dienas rīkošanā un popularizēšanā bija dažādām sieviešu organizācijām, jo īpaši Sieviešu atturības biedrībai “Baltā lenta” un Latvijas Sieviešu organizāciju padomei. Turklāt Mātes dienas mērķis bija ne tikai izrādīt cieņu mātei, bet arī veidot mātes tēlu, kas sasaistīts ar tautas un valsts izaugsmi un ģimenes lomas pieaugumu tajā. 1938. gadā Mātes dienu pārdēvēja par Ģimenes dienu, tādējādi autoritārā režīma laikā uzmanību pievēršot ne tikai mātei, bet arī tēvam un bērniem.

Visu starpkaru posmu bērnu audzināšana, tāpat kā mājsaimniecība pilsētu dzīvokļos un lauku saimniecībās kopumā, tika saprasta galvenokārt kā sieviešu atbildība. Jau 1925. gadā notikušajā pirmajā Latvijas sieviešu konferencē lēma, ka “katras sievietes pienākums audzēt pašai savus bērnus” un ka “vidusskolu vecākās klasēs meitenēm jāsniedz nepieciešamās zināšanas par bērnu audzināšanu un sievietes lielo uzdevumu – būt mātei”. Kā redzams, īpaša uzmanība (turklāt arī valstiskā līmenī) tika veltīta meiteņu audzināšanai, gatavojot viņas mātes lomai nākotnē, kamēr zēnus tēva pienākumiem neuzskatīja par vajadzīgu apmācīt. Tēvs tika uzskatīts galvenokārt par ģimenes materiālo apgādātāju, turpretī uz sievietes pleciem gūlās visas neatalgotās rūpes, tas nemainījās arī ģimenēs, kurās sievietes strādāja algotu darbu. Jau no mazotnes meitenes tika mācītas ar domu, ka nākotnē viņas kļūs par māti, un tika uzskatīts par pašsaprotamu, ka ikvienai meitenei teorētiski un arī praktiski jāmācās bērnu kopšana, audzināšana un ar to saistītie jautājumi.

Tomēr realitātē ģimenes modeļi un ar tiem saistītais problēmu loks bija ievērojami plašāks, nekā tikai sievietes prasmes būt mātei. Realitātē pastāvēja ne tikai divu vecāku ģimenes, un arī tādās materiālais nodrošinājums un katras ģimenes individuālās iespējas atšķīrās. Bieži vien šādas valstiski neērtas tēmas, kas bija pretrunā ar postulēto ģimenes modeli, izgaismoja tieši sabiedriskās organizācijas un aktīvisti, aicinot rīkoties. Sieviešu organizācijas ekonomiskās krīzes laikā runāja par to, ka krīze ietekmē arī personu izvēli un iespējas dibināt ģimeni, sekmējot indivīdu izvēli atlikt laulības vai precētajiem pāriem finansiālu apsvērumu dēļ atlikt bērnu radīšanu, vai pat šķirt laulību, baidoties, ka laulāto ģimenē sievai vai vīram (visbiežāk sievai) liegs turpināt darbu valsts pārvaldē, kā dēļ būs apdraudēta ģimenes labklājība, zaudējot ienākumus.

Īpaši tika aktualizēti jautājumi par to, ka steidzami jāuzlabo mātes un bērna ekonomiskais stāvoklis, jānodrošina valsts atbalsts ģimenēm un tiem vecākiem (visbiežāk sievietēm), kas bērnus audzina (un uztur) bez tēvu līdzdalības. Sociālās palīdzības sniegšanā ģimenēm nozīmīga bija slimokasu darbība, tomēr tā aptvēra vien nelielu daļu iedzīvotāju un teju tikai pilsētās. Tāpēc ārkārtīgi nozīmīga bija dažādu nevalstisko organizāciju palīdzība. Latvju sieviešu nacionālā līga (LSNL) 1921. gada maijā pārņēma lēdijas Mjūrielas Peidžetas (Paget) misijas dibinātos bērnu labklājības punktus, bet 1922. gadā dibināja sekciju “Māte un bērns”, lai palīdzētu bērniem, kas bija spiesti ciest badu. Sekcijas darbība Martas Bergas (1922.–1927. g.), Zelmas Cēsnieces-Freidenfeldes (1928. g.), Frīdas Olavas (1928. g.) un Klāras Vītolas (1929.–1940. g.) vadībā bija ļoti svarīga gan personiskā, gan valstiskā līmenī. Tās darbības rezultātā uzlabojās valsts demogrāfiskie rādītāji (iespēja bērniem nenomirt) un sabiedrības vispārējā veselība, sniedzot mātēm un ģimenēm tik ļoti nepieciešamo atbalstu. LSNL organizēja veselības punktus, nodrošināja drošticamu informāciju par bērnu veselību un aprūpi, to skaitā izskaužot dažādus sabiedrības aizspriedumus, organizēja mājas vizītes, ārstu apskates, vecmāšu pieejamību dzemdībpalīdzībā un veica citus nozīmīgus uzdevumus. Sekcijas vadībā tika organizētas valsts pirmās “Mātes un bērns” izstādes un bērnu apskates, kurās izglītoja sabiedrību par dažādiem bērnu kopšanas jautājumiem.

Ģimenēs ļoti svarīgs bija jautājums arī par to, ka bērni ne tikai jālaiž pasaulē, bet arī jāuztur, jāaudzina un jāizglīto. No tā lielā mērā izrietēja jautājums par maznodrošinātajām un trūcīgajām ģimenēm, kam bērnu uzturēšana bija īpaši izaicinoša. Valsts sociālo palīdzību trūkumcietējiem tikpat kā nenodrošināja, tāpēc īpaši nozīmīgs bija labdarības organizāciju darbs, sevišķi dažādu krīzes situāciju (to skaitā ekonomiskā krīze, bezdarbs, laulības šķiršana u. c.) pārvarēšanā un īslaicīga atbalsta sniegšanā. Atbalstu sievietēm un ģimenēm nereti sniedza dažādas sieviešu organizācijas. Piemēram, palīdzība trūkumcietējiem bija viens no svarīgākajiem 1929. gadā dibinātās Drēbnieču un šuvēju trūcīgo palīdzības biedrības “Glāsts” darbības virzieniem. Biedrība apvienoja vairākus desmitus Rīgas amatnieču (šuvējas un drēbnieces), kas pašas lielākoties ik dienu saskārās ar materiālajiem izaicinājumiem, bet tāpat rada iespēju gan nodrošināt pašpalīdzību (biedrības ietvaros), gan to sniegt citiem. Piemēram, 1931. gada sākumā biedrības pārstāves apmeklēja kādu ģimeni, kur “dzīvojot māte ar diviem bērniem, vīrs atstājis, dzīvojot pagrabā par Ls 30 mēnesī, un, tā kā nevarot maksāt, saimnieks sviežot ārā”. Biedrība ģimenei ne tikai piešķīra dažādas preces, bet arī vērsās citās iestādēs, kas varētu sniegt palīdzību sakārtot īres jautājumu.

Materiāli visneaizsargātākās bija daudzbērnu ģimenes un viena vecāka ģimenes. Neraugoties uz nabadzības risku, sevišķi autoritārā režīma laikā, sabiedrībā tomēr tika īpaši uzturēts daudzbērnu ģimeņu prestižs – par kārtējā bērna nākšanu pasaulē rakstīja prese, slavējot vecākus, daudzbērnu mātēm izsniedza atzinības rakstus u. c. Piemēram, 1937. gada Mātes dienas svinībās Daugavpilī Latvijas Sieviešu pašpalīdzības biedrība apsveica Mariju Pinku ar desmitā bērna nākšanu pasaulē, pasniedzot viņai dāvanu. Nākamajā, 1938. gadā ģimenē auga jau 11 bērni (četri zēni un septiņas meitenes, no tiem vecākajam bija 17 gadi, bet jaunākajam – 1 gads 2 mēneši), un tā atkārtoti tika godināta Ģimenes dienas ietvaros – no Kārļa Ulmaņa ģimenei pasniegts 250 Ls dāvinājums un ģimene apmeklēta savās mājās, kur bērniem dāvāti saldumi. 1940. gadā laikraksts “Tēvijas Sargs” Pinku ģimeni ar nu jau 12 bērniem ierindoja Latvijas kuplāko ģimeņu skaitā. 1942. gadā prese vēstīja, ka Pinku ģimenē aug jau 13 bērni (Ģimenes. Daugavas Vēstnesis, 17.05.1942., 6. lpp.).

Tāpat jāņem vērā, ka daudzas sievietes dzīvoja tā sauktajā paplašinātajā ģimenē, uzņemoties materiālas rūpes ne tikai par saviem bērniem, bet arī par vecākiem un citiem radiniekiem, nereti tie bija karā pazudušo māsu un brāļu bērni. Tajā pašā laikā likuma skatījumā sieviete nemaz nevarēja kļūt par bērnu aizbildni vai aizgādni, izņemot bērna māti vai vecomāti, bet tas bija atļauts vīriešiem. Šī likuma norma tika mainīta autoritārā režīma laikā 1934. gada nogalē, to atceļot.

Daudzas sievietes, sevišķi neprecētās, papildus nodrošināja uzturu saviem vecākiem, nereti arī jaunākajiem brāļiem un māsām. Piemēram, Rīgas apgabaltiesas darbiniece un biedrības “Valsts darbiniece” biedre Zelma Sēja savā dzīves aprakstā norāda, ka Pirmā pasaules kara laikā atradās Maskavā, kur ar savu darbu uzturēja sevi un jaunāko māsu. Tāpat viņa papildus tam studēja vēsturi Augstākajos sieviešu kursos, ko 1918. gadā bija spiesta pamest, lai atgrieztos Rīgā aprūpēt saslimušo māti. Vēlāk viņa līdz pat mātes mūža galam norādīja, ka viņa uztur māti Annu Ellu Jansenu (dzimusi 1871. g.), kas pēc pārslimotas slimības bija darba nespējīga un dzīvoja pie meitas.

Otra grupa, kas sevišķi bija pakļauta nabadzības riskam, bija viena vecāka ģimenes, kur teju simtprocentīgi tās bija mātes. Vientuļo māšu skaitu palielināja ne tikai lielais ārlaulībā dzimušo bērnu īpatsvars, bet arī atraitnība un laulības šķiršana, pēc kurām rūpes par bērniem galvenokārt palika šķirto māšu pārziņā. Arī šajos gadījumos no valsts netika saņemta materiālā palīdzība bērnu audzināšanā, bet alimentu piedziņas jautājumu sāka risināt tikai autoritārais režīms 1937. gadā. Ārkārtīgi sarežģīts bija jautājums par ārlaulības bērniem, ko noteica ne vien sabiedrības nosodošā attieksme, bet arī civillikuma normas par ārlaulības bērnu tiesisko stāvokli. Likuma izpratnē neprecētai sievietei dzimis bērns bija tikai un vienīgi viņas problēma, un tas neuzlika nekādu atbildību dzimušā bērna tēvam. Tikai 1928. gadā civillikumos izdarīja grozījumus, kas noteica, ka “ārlaulības bērna tēvs ir arī darāms atbildīgs par viņa mīlas sekām,” proti, viņam ir jāuztur bērns un viņa māte, ja bērna kopšanas dēļ viņa pati nopelnīt nevar, tomēr dzīvē šo normu izdevās ieviest ārkārtīgi reti. Turklāt no bērna tēva šādā ceļā varēja prasīt vien materiālo palīdzību, bet sieviete joprojām pakārtoja visu dzīvi bērna aprūpei un audzināšanai.

Kā jau minēts, uzturlīdzekļu (alimentu) jautājums valstī nebija sakārtots, kas ļāva šķirtajiem tēviem no atbildības par saviem bērniem izvairīties. Tieši šis jautājums nereti bija centrālais sieviešu politiskajā aktīvismā, to skatīja gan Latvijas Sieviešu organizāciju padomes sēdēs saistībā ar Civillikumu pārstrādāšanu, gan, piemēram, Latvijas Sieviešu biedrība. Alimentu samaksas jautājums iekustējās tikai 1933. gadā, kad Demokrātiskā centra frakcija ar Bertu Pīpiņu kā iniciatori parakstīja likumprojektu par uzturlīdzekļu prasījumu piedziņu apmierināšanas un ģimenes piemaksu izsniegšanas kārtību, kas tika nodots izskatīšanai Juridiskajai komisijai. Likumprojekts paredzēja reālus soļus, kas liegtu vīriem izvairīties no tiesas piespriesto alimentu nomaksas – ierakstu par tiesas spriedumu darba grāmatiņā, lai uz tā pamata darba devējam uzliktu pienākumu izmaksāt 25 % no bērna tēva algas bērna likumīgajam pārstāvim. Berta Pīpiņa, aizstāvot likumprojekta ideju, skaidri definēja, ka tas “neattiecas tikai uz vārgās sievietes un viņas bērnu aizsardzību,” bet gan ir visas sabiedrības aizsardzība, lai tai nebūtu jāmaksā par citu tēvu bērnu uzturēšanu. Tomēr ārpus iztirzāšanas palika daudzi svarīgi jautājumi, piemēram, kur lai sieviete ņem naudu tiesvedībai par alimentu piedziņu, kur lai viņa un bērns mitinās un izdzīvo tos daudzos mēnešus, kamēr ilgst tiesas process, ko darīt, ja bērna tēvs ir gadījuma darbu strādnieks vai vispār nabags un nespēj maksāt, un citus.

Striktāk alimentu nemaksāšanas jautājums tika risināts pēc K. Ulmaņa apvērsuma, ieviešot Latvijā nebijušu soda mēru – kriminālsankciju civiltiesiskai prasībai. Precīzāk, papildinājumi likumā par sociālo apgādību paredzēja, ka apgādnieks, no kura neizdodas piedzīt apgādības izdevumus, uz laiku līdz diviem gadiem tiek ievietots Valmieras darba namā vai nosūtīts piespiedu sabiedriskajos darbos. No 1937. gada augusta šos jautājumus izskatīja Tautas labklājības ministrijā izveidota Sabiedriskās apgādības administratīvā komisija, kas jau pirmajos deviņos savas darbības mēnešos saņēma vairāk nekā divus tūkstošus lietu par alimentu nemaksātājiem.

Aktuāls bija jautājums par sievietes mātes diskrimināciju darba tirgū. Piemēram, pedagoģe Emma Kļaviņa-Zībiņa norādīja, ka daudzas mātes netiek pieņemtas darbā par algotām darbiniecēm, un tāpēc viņas tiek pakļautas lielākam riskam nokļūt materiālās grūtībās, jo gadās, ka sievietes apgādnieks vīrs nomirst, kļūst darba nespējīgs vai pat bezatbildīgi pamet ģimeni.

Nabadzība un nesakārtotā likumdošana Latvijā izraisīja vēl kādu nevēlamu parādību – augstu jaundzimušo mirstību un jaundzimušo slepkavības. 1924. gada 25.–27. aprīlī Rīgā labdarības organizācijas – Latvijas Bērnu palīdzības savienība, Latvijas Sarkanais Krusts un Latvijas Bērnu draugu biedrība – noorganizēja pirmo Bērnu audzināšanas, bērna un mātes aizsardzības kongresu. Tajā cita starpā aktualizēja jautājumu par jaundzimušo slepkavībām, ko ietekmēja jau minētās Latvijā spēkā esošā Civillikuma normas par ārlaulības bērniem. Arī pirmajā Latvijas sieviešu konferencē tika aktualizēts šis jautājums, kad Paulīne Zeltiņa atzīmēja, ka “sievietēm cieši jāapvienojas cīņā pret sabiedriskiem aizspriedumiem. Piem[ēram], bērnu nogalināšanā jāsauc pie atbildības ne vien sieviete, bet arī vīrietis”.

Arī turpmāk jautājums par jaundzimušo nonāvēšanu kļuva aizvien aktuālāks. 1928. gadā Latvijas Sieviešu organizāciju padome vāca ziedojumus kādas 27 gadus vecas sievietes aizstāvībai tiesā, vienlaikus aktualizējot jautājumu par topošo tēvu atbildību plašākā mērā. Topošais tēvs, uzzinot par grūtniecību, sievieti pametis. Bet viņa, būdama viena, pastrādājusi “noziegumu dziļā dvēseles satricinājuma brīdī” – dzemdības notikušas atejā, kurā jaundzimušais iekritis, bet sieviete viņu neesot glābusi un neesot saukusi palīgā. Par šo gadījumu rakstīja arī presē – avīze “Jaunākās Ziņas” stāstā iesaistīja jaundzimušā tēvu, bet avīze “Pēdējā Brīdī” viņu pat neminēja, moralizējot vien par mātes uzvedību. Atsaucoties uz šo gadījumu, 1928. gada sākumā sieviešu apspriedē kāda no tās dalībniecēm izteicās: “Šinīs dienās sieviete–māte iesvieduse savu bērnu atejas vietā, tiks viņa tiesāta, bet vīrietis tai laikā līksmo pa Cēsīm.” Šo jautājumu aplūkoja arī 1928. gadā notikušajā sieviešu 2. konferencē.

Jautājumu par vīrieša atbildību, pametot stāvoklī esošas sievietes, un jaundzimušo nonāvēšanas gadījumos jo aktīvi apsprieda arī Latvijas vecmātes. 1928. gada februārī notikušajā Latvijas vecmāšu 3. konferencē, ko organizēja Latvijas Vecmāšu biedrība, konstatēja, ka “lielāko tiesu vainojami jaunavu pavedēji – vīrieši, kuri barbariski apejoties ar šīm nelaimīgām sievietēm; tāpat vainoja lauku sabiedrības atklātā tiesa [nosodījums] un pagastu pašvaldību uzkrītoši nesaudzīgā izturēšanās pret šādām mātēm”.

Tikpat aktuāls bija jautājums par sievietes tiesībām izvēlēties, kā veidot savu ģimeni, un iespējām izdarīt abortu. Sieviešu organizācijas, apzinoties daudzu topošo māšu skarbos dzīves apstākļus un nespēju bērnus nodrošināt, rosināja diskusiju par abortus regulējošās likumdošanas pārskatīšanu, jo likums atļāva abortu izdarīt tikai gadījumā, ja dzemdības apdraudēja sievietes dzīvību, ko apliecina vismaz divi ārsti, kā arī ja grūtniece slimoja ar tuberkulozi trešajā stadijā, nieru vai sirds slimību. Jau pirmajā Latvijas sieviešu konferencē pieņēma rezolūciju abortu jautājumā, secinot, ka, lai sekmīgi apkarotu abortus un jaundzimušo nonāvēšanu, valstij ir jārīko sievietēm bezmaksas medicīniski juridiskie padomu punkti (kur cita starpā varētu iegūt arī kontracepcijas padomus), turklāt mazturīgajām mātēm jānodrošina bezmaksas dzemdēšanas palīdzība, bet zīdaiņiem – bērnu patversmes. Tāpat Latvijas sievietes iebilda tam, ka atbildību par abortu uzlika tikai sievietei, ignorējot faktu, ka bērnu rada vīrietis un sieviete. 1930. gada novembrī sieviešu konferencē, acīmredzot atmetušas cerību, ka valsts liks arī vīrietim būt atbildīgam, sieviešu organizācijas aicināja dot iespējas legāli izdarīt abortu sievietei, kas atrodas smagos sociālos apstākļos. 1931. gada 20. martā Latvju sieviešu nacionālās līgas Veselības kopšanas sekcija, reaģējot uz aborta likumprojekta izstrādi, sarīkoja Lielajā ģildē šim jautājumam vētītu sapulci “Aborts un tā sodāmība”, ko apmeklēja ap 1000 klausītāju, galvenokārt sievietes. Sapulces noslēgumā tika definētas nozīmīgākās prasības: “Jādod brīvība sievietei lemt par aborta vajadzību. Aborts kā visas operācijas jāizdara ārstam–speciālistam. Pie aborta likuma apspriešanas Saeimā pieaicināmas sievietes pārstāves.” Rezultātā iedzīvotāji panāca, ka 4. Saeima 1933. gadā paplašināja legāla aborta izdarīšanas iespējas ar atļauju to veikt smagu sociālo apstākļu dēļ, lai atvieglotu trūkumā jau dzīvojošu ģimeņu bērnu iespējas nemirt badā. Autoritārais režīms 1935. gada 22. martā šo normu atcēla un no 1938. gada noteica, ka atļauju abortam var dot tikai īpašas eigēnikas komisijas.

Tikpat aktuāls jautājums bija arī par nelegālo abortu izdarīšanu, kas ietekmēja gan gaidībās esošās sievietes, gan jo sevišķi abortu izdarītājus. Tās nereti bija profesionālas vecmātes, kas šādi riskēja ne vien ar savu reputāciju, bet arī ar brīvību (sods par aborta izdarīšanu bija brīvības atņemšana) un praksi. Viens no iemesliem šādai rīcībai bija pašu vecmāšu smagais materiālais stāvoklis. Tomēr par nelegālu abortu izdarīšanu sodīto vecmāšu piemēri liecina, ka nereti viņas to darījušas ne sava, bet gan sievietes, kura vēlējusies pārtraukt grūtniecību, sociālekonomiskā stāvokļa dēļ, redzot trūkumu un dažādās grūtības, ar ko ikdienā saskārās daļa Latvijas sabiedrības. Lai gan šāda prakse bija krimināli sodāma un saņēma vispārēju sabiedrības nosodījumu, vecmāšu rīcība ļāva veikt profesionālu grūtniecības pārtraukšanu un iespējami samazināt potenciālo komplikāciju risku.

Bērnu laišanu pasaulē kavēja arī nesakārtotais jautājums par to, kur piedzimušos bērnus likt. Pirmkārt, ne visas sievietes bija spējīgas sniegt jaundzimušajam ģimeni, bet valsts uzturētu zīdaiņu patversmju nepietika. Otrkārt, pat ja sieviete vēlējās bērnu audzināt, viņai nereti bija jādodas darbā, kur jaundzimušo līdzi ņemt nevarēja, bet viņu nebija, kur atstāt. Piemēram, laukos bērnus jau pavisam jaunā vecumā nodeva ganos. Sabiedriskās organizācijas gan mudināja valstiskā līmenī risināt šos jautājumus, gan pašas rīkojās, atverot un uzturot dažādas iestādes. Ārkārtīgi nozīmīga bija bērnu palīdzības organizāciju darbība (jau minētās Latvijas Bērnu palīdzības savienība un Latvijas Bērnu draugu biedrība), kā arī Latvijas Sarkanā Krusta un dažādu sieviešu organizāciju devums. Jau 1925. gada pirmajā Latvijas sieviešu konferencē tika secināts, ka “trūcīgo ļaužu bērniem jāierīko bērnu siles un [bērnu]dārzi, lai katra sieviete, kurai nebūtu iespējams paturēt bērnu pie sevis visu dienu, šīs iestādes varētu izlietot”. Gatavojoties 1930. gada sieviešu konferencei, vecmāte Marija Neimane-Celma, kam bija uzticēts referāts par mātes un bērna aizsardzību, izvirzīja prasību, “lai ierīkotu zīdaiņu patversmes, kur mātes var nodot savus bērnus “zem numura”, lai nebūtu mātei obligatoriska personas apliecības uzrādīšana”.

Sieviešu biedrības organizēja arī bērnudārzus. “Lai nāktu palīgā mātei–darbiniecei audzināt mazgadējos bērnus,” 1929. gada 29. novembrī Kurmanova (tagad Ernesta Birznieka-Upīša) ielā 28-9 atklāja biedrības “Dzelzceļniece” bērnudārzu, kas 1934. gada septembrī pārcelts uz Lienes ielu 1-4. Iestādes lielo nozīmi noteica ne vien sniegtā iespēja mātēm strādāt algotu darbu, bet arī vide, ko pieredzēja lielākoties no trūcīgām ģimenēm nākušie bērni. Pirmkārt, bērnudārza bērniem divas reizes dienā (brokastīs un pusdienās) tika nodrošināta silta maltīte, kas ne visiem bija pieejama mājās. Otrkārt, bērni atradās drošībā, siltumā un profesionāļu uzraudzībā, kuri turklāt bērnus arī sagatavoja skolai. Tāpat bērniem bija pieejama medicīniskā palīdzība. Piecu darbības gadu laikā biedrība aptuveni 100 mātēm bija sniegusi iespēju atstāt bērnus drošā un pielāgotā vidē. Divus vācu bērnudārzus uzturēja Rīgas vācu sieviešu apvienība (Frauenbund).