19. gs. otrajā pusē modernizācijas – urbanizācijas, industrializācijas, sociālās struktūras maiņas u. c. – ietekmē arī Krievijas Impērijā ietilpstošo Baltijas guberņu tradicionāli agrārā sabiedrība pakāpeniski pārtapa savam laikam modernā kopienā. 19. gs. gaitā sevi kā neaizvietojamu un svarīgu sabiedrības daļu aizvien vairāk sāka apzināties un pieteikt sievietes. Laiks, kad latviešu sabiedrībā aktuāls kļuva tā sauktais sieviešu jautājums, bija 19. gs. 70. gadi, kad nozīmi ieguva arī latviešu nacionālais jautājums. Tomēr, tāpat kā citur pasaulē, dzimumu vienlīdzība tika vērtēta neviennozīmīgi. Emancipācijas aizstāvji vērsa uzmanību uz nepieciešamību risināt netaisno situāciju sieviešu tiesībās un uzsvēra, ka sieviešu emancipācija ir dabīga kultūras un sabiedrības attīstības pakāpe. Oponenti norādīja uz veco priekšstatu neievērošanu, apelēja pie sievišķības mazināšanās un stereotipiem, ka sievietes ir mazāk spējīgas par vīriešiem, kā arī akcentēja demogrāfiskas problēmas, ko izraisītu sievietes iziešana no mājas.

Neraugoties uz pieaugošo diskusiju par sievietes lomu sabiedrībā, vēl 20. gs. sākumā gan sabiedrības redzējumā kopumā, gan arī likuma skatījumā sievietes nebija līdzvērtīgas vīriešiem, bet gan bija otrais dzimums. Tā laika tiesiskā un sociālā kārtība noteica, ka neprecēta sieviete atrodas tēva aizbildniecībā, bet precēta – vīra pakļautībā. Palikšana neprecētas statusā nobriedušā vecumā tika uzskatīta par slogu ģimenei un izraisīja sabiedrības nosodījumu. Tādējādi tika krasi ierobežota sievietes rīcībspēja, arī profesionālā darbība, bet politika un uzņēmējdarbība teju ekskluzīvi palika vīriešu pārziņā. Sievietes vieta bija galvenokārt mājās un ģimenē (kas, sevišķi laukos, nozīmēja arī smagu fizisku darbu), bet ārpusē sievietes darbības laukam bija jāaprobežojas galvenokārt ar labdarību.

Tajā pašā laikā pilsētu saimnieciskais uzplaukums radīja akūtu darbaspēka trūkumu, piespiežot darba tirgū ekonomisku (nevis sociālu) apsvērumu dēļ iesaistīt arī sievietes, kas arvien biežāk papildināja strādnieku rindas fabrikās, tirdzniecībā un darbnīcās, bet izglītotās ieguva darbu izglītības iestādēs, birojos un telefona centrālēs. Grūdienu sieviešu plašākai iesaistei sabiedriskās, politiskās un sociālās norisēs deva latviešu politiskā emancipācija un Jaunās strāvas, vēlāk arī sociāldemokrātiskās kustības nozīmes pieaugums.

Pirmā pasaules kara laikā sieviešu emancipācijas idejas guva jaunu pavērsienu – sieviešu aizvien plašāka iesaiste sabiedriskajā un valsts dzīvē bija kopēja nepieciešamība, ko diktēja smagie kara apstākļi, un pierastais sabiedrības modelis piedzīvoja krasu transformāciju. Sievietēm gan kā ģimenes apgādātājām, gan pienākumos ārpus mājas nācās ieņemt vīriešu vietu, kuri pildīja karavīru un militāro darbinieku lomu. Prese ziņoja par savietēm tramvaju vadītājām, sievietēm fabrikās, rūpnīcās un citur. Liels skaits sieviešu stājās medicīnas dienestā un dažas gāja vēl tālāk – neraugoties uz aizliegumu sievietēm ieņemt vietu regulārajā armijā, pievienojās strēlniekiem.

Turpinot Pirmā pasaules kara tendences, arī Neatkarības kara laikā sievietes aktīvi iesaistījās gan sabiedriskajā, gan politiskajā dzīvē. Latvijas Republikas svinīgajā proklamēšanas aktā 1918. gada 18. novembrī, kurā piedalījās 38 Latvijas Tautas padomes locekļi no astoņām partijām, vienīgā sieviete proklamētāju vidū bija Tautas padomes locekle sociāldemokrāte Klāra Kalniņa. Pat militārajā sfērā ievērojami pieauga sieviešu klātbūtne, kulmināciju sasniedzot tieši bermontiādes laikā. Ievērojami palielinājās sieviešu pārstāvniecība dažādās karaspēka daļās un iestādēs un nevis aktīvajā karadienestā, bet gan uz tā sauktā brīva līguma pamata. Daudzas sievietes joprojām aktīvi darbojās medicīnas dienestā. Piemēram, Zelma Sirsone bija viena no sievietēm, kas darbojās kā Latvijas armijas virspavēlnieka štāba aģente. Viņa trīs reizes devās P. Bermonta armijas aizmugurē, lai ievāktu izlūkošanas informāciju. Valija Veščuna stājās regulārās armijas rindās, dienējot 7. Siguldas kājnieku pulkā un demonstrējot izcilu drosmi. Tūkstošiem citu sieviešu nodrošināja regulārās armijas aizmugures atbalstu, stājoties pirmās Latvijas Republikā dibinātās sieviešu organizācijas – Latvijas Sieviešu palīdzības korpusa – rindās. Korpusa svarīgumu noteica ne tikai lielais dalībnieču skaits un viņu paveiktais nozīmīgais darbs, bet vēl vairāk – tā eksistence un darbība valstij izšķirošā laikā ļāva Latvijas sievietēm pirmo reizi iemantot plašāku sabiedrības cieņu un sava darba novērtējumu.

Jaundibinātajā Latvijas Republikā sievietēm piešķīra vēl nebijušas politiskās tiesības – tiesības piedalīties vēlēšanās, ieņemt amatus valdībā, kļūt par zvērinātām advokātēm Latvijas tiesās u. c., tādējādi valstī nodrošinot politisko vienlīdzību un iesākot jaunu, modernu posmu sabiedrības attīstībā. Konservatīvākie sabiedrības slāņi gan iebilda pret šādu lēmumu, skaidrojot, ka sieviešu klātbūtne negatīvi ietekmēs vīriešu darbu, un norādot uz apstākli, ka sievietes esot mazāk izglītotas un politiski neapzinīgas. Šāds viedoklis tomēr bija mazākumā, un sievietes Neatkarības kara laikā un pēc tā aktīvi iesaistījās valsts saimnieciskajā, politiskajā, kultūras, sabiedriskajā un pat militārajā dzīvē. Tomēr, karadarbībai norimstot, nereti nācās konstatēt, ka dzimumu vienlīdzība ne tuvu nav sasniegta. Personas dzimumam joprojām bija būtiska loma gan privātās dzīves regulējumā, jo spēkā palika vietējie civillikumi, kas darbojās Krievijas Impērijā, kur sieviešu iespējas bija ierobežotas, gan profesionālajā darbībā, gan ģimenes dzīvē.

Pirmajā Latvijas sieviešu konferencē, kas notika 1925. gadā, Angelika Gailīte referēja par izglītoto sieviešu darba apstākļiem Latvijā, un pēc viņas referāta noklausīšanās konferences dalībnieces atzina, ka “pēckara gados sievietes atvaļina [atlaiž] no darba, izspiežot tās pat no sievietes dabai vispiemērotākām profesijām un nedodot iespēju atrast citu darbu”. Viens no spilgtākajiem piemēriem “sievietes nobīdīšanai pie malas” ir Ārlietu ministrijas lēmums 1920. gadā no diplomātiskā dienesta atlaist gan Informācijas biroja vadītāju Parīzē Annu Rūmani-Ķeniņu, gan Latvijas Preses biroja vadītāju Berlīnē Austru Ozoliņu-Krauzi. Abām bija nenovērtējami nopelni Latvijas de iure atzīšanā un jaunās valsts starptautiskās atpazīstamības veicināšanā, tomēr ar to nepietika, lai viņas atstātu darbā. Atlaišanas iemeslu nemaz neslēpa ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887–1925), kurš A. Rūmanei-Ķeniņai tā arī pateicis: “Jūsu darbs nav ar zeltu atsverams, bet – mēs nevēlamies sievietes diplomātiskā darbā.” Šo ārlietu ministra rīcību A. Rūmane-Ķeniņa vērtēja kā sievietes darba diplomātijā noniecinājumu. Turpretim A. Rūmanes-Ķeniņas 19 gadus veco dēlu Marģeru Ķeniņu (1901–1945) bez jebkādas pieredzes diplomātiskajā darbā iecēla par Latvijas konsulu Varšavā. Pēckara laikā sievietes no darba sāka atlaist arī zemāka līmeņa amatos.

Lai gan Latvijas Republikā sievieti vairs neuzlūkoja kā “otro dzimumu”, viņu nopelni nereti palika nepamanīti, likums joprojām viņām nesniedza pilnīgu līdztiesību un sabiedrība nebija gatava atteikties no dažādiem aizspriedumiem. Aiz tādām izkārtnēm kā tradicionālās vērtības un sievietes īpašā loma tika maskēta cilvēka vērtēšana nevis pēc viņa darbiem un spējām, bet gan dzimuma. Nereti sievietei nācās būt galvenajai gādātājai par tradicionālajām jomām – ģimeni un māju, vienlaikus spējot uzņemties arī jaunos pienākumus ārpus mājas un meklējot veidus, kā to apvienot.