Noslēdzoties Neatkarības karam, Latvijas teritorijā turpinājās humānā krīze, kuras pārvarēšana prasīja ne tikai laiku, bet arī aktīvu rīcību. Tomēr jaunās valsts finanses bija tik ierobežotas, ka lielāko daļu sabiedrisko jautājumu, lai cik akūti tie būtu, nemaz nevarēja atbilstoši risināt. Šādos apstākļos it visos līmeņos – individuāli, ģimenē, darbā, politiskajā un sabiedriskajā laukā – sabiedrībai nācās mobilizēties krīzes seku pārvarēšanai, nereti rodot inovatīvas pieejas daudzu samilzušo problēmu risināšanā. Piemēram, bēgļi, kas atgriezās Latvijā, nereti bija spiesti mājvietu sev un ģimenei rast bijušajās karavīru zemnīcās un blindāžās un dzīvi būvēt no jauna.

Karš un ar to saistītie procesi bija ievērojami mainījuši Latvijas demogrāfisko situāciju. Pirmkārt, Latvija zaudēja vairāk nekā 700 000 šai teritorijai piederīgo iedzīvotāju. Otrkārt, ievērojami mainījās pati sabiedrības struktūra. Pirms kara Latvijas teritorijā vīrieši bija teju puse no visiem iedzīvotājiem, bet sievietes pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem veidoja 51 % no iedzīvotājiem. Karadarbības rezultātā vīriešu skaits samazinājās un palielinājās sieviešu īpatsvars. 1920. gada jūnijā pēc Valsts statistikas pārvaldes sniegtajiem datiem Latvijā bija 874 204 sievietes jeb 54,8 % no kopējā iedzīvotāju skaita – uz 1000 vīriešiem Latvijā bija 1211 sievietes. Tomēr vislielākā dzimumu disproporcija vērojama tieši reproduktīvajā vecumā un tā sauktajos precību gados – no 20 līdz 39 gadiem. Tas būtiski ietekmēja kā ģimeņu veidošanas procesu, tā arī demogrāfiskās izaugsmes iespējas.

Gan kara laikā, gan pēckara gados lielāka atbildība par Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanu gūlās tieši uz sieviešu pleciem. Turklāt sabiedrības dominējošajos patriarhālajos priekšstatos reprodukcijas jautājumi tieši ietekmēja sieviešu identitāti un tēlu. Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste (1859–1927) jau 1919. gadā publiski aicināja Latvijas sievietes dzemdēt vairāk bērnu, vīriešus pat neuzrunājot. Viņš raksta:

“Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījuse, ka viņa ir dzīvotspējīga [..], kur visas rokas priekš viņas strādā, kur jūs pašas ne vien nenogurstošas strādājiet, bet pat ziedojiet tai savas rotas, tagad es vēl Jūs lūgtu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja sistēmu vietā katrā mūsu ģimenē mudžētu sešas mazās galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis divus un pus miljoni iedzīvotāju, bet septiņi un pus miljoni!”

Čakste, Jānis. Diskrēts lūgums mūsu tautietēm. Jaunākās Ziņas, 17.11.1919., 1. lpp.

Publisku atbildi šim aicinājumam sniedza ārste Anastasija Čikste-Rūtenfelde, kura rakstā “Bērni un mātes” norādīja uz smagajiem humānajiem apstākļiem, kādos atradās Latvijas ģimenes. A. Čikste atbild:

“J. Čakstes aizrādījums latviešu sievietēm jau skan gluži jauki, bet, iekams nebūs novērsta bērnu slimošana un lielā mirstība, tikmēr no sešām galviņām ģimenē valstij celsies vairāk zaudējumu nekā labuma.”

Pie prezidenta saistībā ar viņa uzsaukumu vērsās arī citas Latvijas sievietes un vīrieši, norādot uz smago situāciju un ārkārtējiem apstākļiem, kādos pēckara Latvijā atradās daudzas ģimenes.

Karš bija mainījis ne tikai iespējas veidot ģimenes, bet arī atstājis sekas jau esošajās ģimenēs. Vīriešiem ejot bojā, pazūdot, tiekot sakropļotiem vai esot ilgstošā prombūtnē, virkne ģimeņu izjuka. Daudzas sievietes kļuva par atraitnēm, kam vienām jāturpina rūpēties par bērniem bāreņiem, saviem un mirušā vīra vecākiem un mājas saimniecību. Vēl citas palika pavisam vienas. Piemēram, 20. gs. 30. gados Latvijas Sieviešu organizāciju padome kā vienu no centrālajiem Mātes dienas svinību elementiem organizēja “aizmirstās mātes kapa” apmeklējumu, tā simboliski pieminot un godinot visas mātes. Brasas kapos esošajā atdusas vietā, ko izraudzījās svinīgajai ceremonijai, bija apbedīta Zuze Tēviņa (1843–1927). Viņa bija dzimusi Valkas apriņķī, atraitne, kuras četri dēli bija nozuduši Pirmajā pasaules karā, un viņa mūža nogali pavadīja vientulībā Rīgas pilsētas patversmē, kur 84 gadu vecumā arī mirusi.

Pēckara Latvijā valdīja nabadzība, kuras pavadonis bija smagais pārtikas trūkums. Nabadzību vēl vairāk ietekmēja bezdarbs, kas valdīja visapkārt. Ne tikai vīrieši, atgriezušies no dienesta, bet arī sievietes pēc kara nereti bija spiestas no jauna meklēt sev darbavietu. Lielā mērā tas notika tāpēc, ka darbos atgriezās vīrieši, bet sievietes, kas tur bija strādājušas kara laikā, atlaida, priekšroku dodot pirmajiem. Smago situāciju spilgti apliecina atvaļinātās Latvijas armijas dižkareives Lāčplēša Kara ordeņa kavalieres Valijas Veščunas piemērs. Bermontiādes laikā viņa bija spiesta pārtraukt mācība skolā, bet pēc kara viņai, tāpat kā daudziem citiem Latvijas jauniešiem, bija jāmeklē veids, kā izglītību turpināt, vienlaikus nodrošinot sev iztiku. Lāčplēša Kara ordeņa domei, lūdzot piešķirt pabalstu, viņa raksta:

“1918. gadā demobilizējoties, bij jāizstājas arī no skolas; no vecākiem savstarpēju konfliktu dēļ nevarēju prasīt, un pašai arī līdzekļu nebija. Iestājos, visur un vienmēr meklējot piemērotu darbu, lai nopelnītu priekš eksistences, varētu tupināt reiz iesākto izglītību. Tā ir pagājuši 2 gadi tukšas, grūtas dzīves.”

V. Veščunas vēstule LKO domei, 25.10.1922. LNA_LVVA, F1304_1_1659, 15. lp.

Kara seku pārvarēšanā aktīvi iesaistījās gan ārzemju organizācijas (īpaši nozīmīgs bija Amerikas Palīdzības administrācijas palīdzības darbs, kuras aktivitātēs cita starpā Latvijas teritorijā iesaistīja ievērojamu skaitu Latvijas sieviešu), gan vietējās organizācijas. To vidū sevišķi izcēlās Latvijas Sieviešu palīdzības korpuss (LSPK) kas sadarbībā ar ārvalstu palīdzības organizācijām jau no 1920. gada īstenoja trūcīgo bērnu un nespējnieku reģistrāciju un palīdzības sniegšanu. Tieši rūpes par bērniem bija viens no svarīgākajiem darbiem visu korpusa pastāvēšanas laiku, atzīstot, ka “pēc tam, kad ir karš izbeidzies uz visām frontēm, LSPK galvenais uzdevums ir gādāt par bērniem, jo bērnos ir mūsu nākotne”. 1920. gada 8. jūlijā ar Amerikas Sarkanā Krusta palīdzību korpuss atklāja sanatoriju Rīgas Jūrmalā (Buļļos) ar kaulu tuberkulozi slimiem bērniem, bet tā paša gada 5. decembrī Sarkandaugavā ar valsts finansiālu atbalstu LSPK atklāja karā kritušo karavīru bāreņu patversmi.

Vēlāk šo nozīmīgo darbības lauku raksturoja korpusa priekšsēdētāja Emma Albertiņa:

“Kara vētrām rimstoties un mūsu bēgļiem atgriežoties, bij palicis daudz to, kuri bija zaudējuši savus apgādniekus. Mazi un nevarīgi, tie bij padoti savam liktenim – bojā aiziešanai uz ielas. Sieviešu palīdzības korpuss, kurš tajās liktenīgās dienās ņēma dzīvu dalību mūsu izveidošanās un tapšanas darbos, redzēja arī to postu, kas draud maziem bārenīšiem, kuru tēvi bij ziedojuši sevi mūsu nākotnei un labklājībai. Valsts, veicot toreiz lielo atbrīvošanas darbu, nespēja vēl ņemt savā apgādībā šos sērdienīšus, gādība par kuriem tomēr bij nepieciešama.”

Albertiņa, Emma. SPK kareivju bāriņu patversme. Jaunā Nedēļa, 24, 17.06.1927., 5. lpp.

Organizācija sniedza arī nozīmīgu palīdzību bēgļiem, kas atgriezās Latvijā, nodrošinot viņiem iespēju saņemt humāno palīdzību. Par akūto nepieciešamību palīdzēt bēgļiem korpuss rakstīja:

“Skrandās ģērbti, bada un aukstuma izmocīti, tie slimi un vārgi apstaigā visas vietas cerībā saņemt kaut darbu vai palīdzību acumirklīgam spiedošam postam. Un cik maz, ļoti maz dažādām iestādēm ir iespējams viņu vairāk kā dibinātās prasības izpildīt!”

Pēckara laikā un vēl ilgi pēc tā valstī ārkārtīgi nozīmīga bija cīņa ar epidēmiskajām slimībām. Pēckara gados veselības aprūpes jomā valdīja teju pilnīgs sabrukums – valstī, kuru plosīja dažādas slimību epidēmijas, trūka ne tikai naudas, bet arī medicīnas personāla, medikamentu un inventāra, un nebija vienotas sistēmas, kā atrisināt samilzušās problēmas veselības aprūpes nozarē. Viena no postošākajām slimībām, kas nepārprotami apdraudēja visu jaundibinātās valsts nākotni un lielā mērā iespaidoja to, kāda (cik vesela un spējīga) veidosies nākamā paaudze, bija tuberkuloze. Pēckara gados Rīgā mirstība no tuberkulozes bija otrais izplatītākais nāves cēlonis, bet ar šīs slimības profilaksi galvenokārt nodarbojās labdarības organizācijas, kas pašas vāca līdzekļus šim mērķim. Nozīmīga bija Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības darbība, kas, lai gan nebija ekskluzīvi sieviešu organizācija, apvienoja daudzas sabiedriski aktīvas sievietes un atradās Elzas Klaustiņas vadībā. Pateicoties Latvijas Tuberkulozes apkarošanas un līdzīgu labdarības organizāciju biedrības darbam, valstī izdevās pārvarēt smago pēckara sanitāro situāciju un nodrošināt, ka jaunā paaudze izaug vesela, fiziski un intelektuāli spējīga uzņemties rūpes gan par savām ģimenēm, gan valsti kopumā.

Noslēdzoties Neatkarības karam, Latvijas teritorijā turpinājās humānā krīze, kuras pārvarēšana prasīja ne tikai laiku, bet arī aktīvu rīcību. Tomēr jaunās valsts finanses bija tik ierobežotas, ka lielāko daļu sabiedrisko jautājumu, lai cik akūti tie būtu, nemaz nevarēja atbilstoši risināt. Šādos apstākļos it visos līmeņos – individuāli, ģimenē, darbā, politiskajā un sabiedriskajā laukā – sabiedrībai nācās mobilizēties krīzes seku pārvarēšanai, nereti rodot inovatīvas pieejas daudzu samilzušo problēmu risināšanā. Piemēram, bēgļi, kas atgriezās Latvijā, nereti bija spiesti mājvietu sev un ģimenei rast bijušajās karavīru zemnīcās un blindāžās un dzīvi būvēt no jauna.