Neraugoties uz to, ka Latvijas valsts pavēra iespējas sievietēm strādāt algotu darbu profesijās un iestādēs, kas līdz tam viņām bija nepieejamas, un to, ka sieviešu aktivitātes vairs neaprobežojās tikai ar privāto sfēru – mājas dzīvi un ģimenes aprūpi, tā sabiedrības redzējumā turpināja būt pati nozīmīgākā sievietes dzīves misija. Mājsaimniecības visbiežāk atradās tieši sieviešu pārziņā, un valdīja uzskats, ka lielā mērā tieši no sievietes un viņas rūpēm par māju ir atkarīga ģimenes labklājība. Vēl vairāk, mājturību nereti uzskatīja par ekskluzīvi sieviešu nozari, kurā vīrietim nav jāiesaistās. Arī publiskā vidē, piemēram, preses izdevumos, mājas dzīve, sievas un mātes loma tika pozicionēta kā sievietei piemērotākā. No sievietes tika sagaidīts, ka viņa pastāvīgi izglītojas un ir lietas kursā par aktualitātēm mājturībā un māk saimniekot, ņemot vērā gan modernās tendences, gan īpatnējos Latvijas apstākļus. Rīgas pilsētas jaunatnes pētījumu institūta Arodizvēles padomdotuves vadītāja Elvīra Puriņa uzsvēra, ka ikvienai sievietei jābūt zināšanām “mājsaimniecībā, higiēnā, vārīšanā, tāpat lāpīšanā, šūšanā un, bez šaubām, arī bērnu kopšanā un audzināšanā”. No mājsaimniecības pienākumiem nebija atbrīvotas arī algotā darba darītājas. Tomēr modernais laiks, kas uzlika jaunus pienākumus, kā algotu darbu ārpus mājas, vienlaikus prasot saglabāt vecos, radīja aizvien lielāku spiedienu uz sievietēm. Ne velti Zenta Mauriņa norādīja:

“Mūsdienu sieviete nav vēl atradusi līdzsvaru starp garīgo darbu un savām mājām.”

Mauriņa, Zenta (1930). Latvjusieviete literatūrā un dzīvē. Zeltene, 1 (01.01.), 3. lpp.

Līdz ar mājturības nozīmes pieaugšanu (starpkaru periodā valstī mājturības kultūru veidoja mērķtiecīgi, ar to saprotot arī smago darbu lauku saimniecībās) publiskajā telpā sievietēm aizvien vairāk kļuva pieejama informācija par mājas labiekārtošanu, veselīga uztura paradumiem, higiēnu un daudzām citām mājas labbūtības tēmām. Tas veicināja to, ka sabiedrības prasības pret sievieti–mājas uzturētāju un mājturības kultūru kopumā ievērojami pieauga. Mājturības nozīme arī kopējā Latvijas lauksaimniecības politikā starpkaru posmā bija nenoliedzama. Valsts organizēja mājsaimniecības izglītību, no 1923. gada mājturības priekšmetus meitenēm iekļāva divgadīgo lauksaimniecības skolu programmās, valstī dibināja arī vairākas mājturības skolas, no kurām zināmākā atradās Kaucmindē. Tomēr pat valstiskā līmenī mājturība tika saprasta vien kā sieviešu darbalauks. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības skolu nozares vadītājs Kirils Munkevičs (1879–1951), uzsverot nepieciešamību mājturības nozarē algot darbinieces–sievietes, 1925. gada nogalē raksta:

“Visās lauksaimniecības skolās jāpasniedz un arī tiek pasniegta mājturība. Skolu revīzijas dati rāda, cik ārkārtīgi neorganizētā stāvoklī vēl atrodas šī ļoti svarīgā mājturības nozare. Mēs pašlaik atrodamies tikai šī lielā darba sākumā; un šis darbs taču ir šauri speciāls, – speciāli sievietes darbs, un tāpēc tā vadībai un kontrolei nepieciešams darbinieks–sieviete. Mājturības nozare nav vīrieša darba lauks, jo pēc pašas specialitātes dabas un būtības tas pēdējam ir svešs.”

K. Munkeviča vēstule Lauksaimniecības pārvaldei, 04.12.1925. LNA_LVVA, F1677_5_210, 110. lp.

Tajā pašā laikā izpratne par mājturības speciālistēm kā nozarē nepieciešamām darbiniecēm ļāva izglītību ieguvušām sievietēm turpināt karjeru ārpus mājas, ieņemot gan mājturības inspektoru un skolotāju, gan citus amatus. Līdz ar to, neraugoties uz dažādiem aizspriedumiem un grūtībām, vairākām sievietēm tomēr izdevās ieņemt augstus amatus valsts pārvaldē. Viena no tām bija ģimenes lauku saimniecības vadītāja Ženija Blumberga, kura, lielā mērā pateicoties vīra politiskajai karjerai, kā vienīgā sieviete starp 100 locekļiem Lauksaimniecības kamerā 1936. gadā bija iecelta tās prezidijā, turklāt ieņēma vicepriekšsēdētāja amatu.

Tomēr ar valsts centieniem nebija gana, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc mājturības prasmēm. Turklāt papildu zināšanas bija nepieciešams sniegt ne tikai skolniecēm un jaunietēm, bet arī jau pieaugušajām sievietēm. Tāpēc sieviešu organizācijas aktīvi pievērsās gan savu organizāciju biedru, gan plašākas sabiedrības informēšanai un izglītošanai, galvenokārt organizējot daudzus priekšlasījumus, kursus un konsultācijas par šīm tēmām. Ar sabiedrisko organizāciju (lielākoties lauksaimnieku) iniciatīvu mājturības ideju izplatīšanā tika paveikts nozīmīgs darbs, sniedzot praktiskas zināšanas un veidojot sabiedrisko domu par mājturības nepieciešamību un tās ieguvumiem. Ar mājturības sasniegumiem sabiedrību iepazīstināja galvenokārt izstādēs, tādējādi praktiski demonstrējot, kas un kādā veidā maināms individuālajās saimniecībās gan pilsētas mājokļu, gan lauku dzīves apstākļu uzlabošanai, darba atvieglošanai un apkārtnes izdaiļošanai. Arī izstādes organizēja gan valstiskā mērogā, gan dažādas vietējas sabiedriskās organizācijas.

Tieši pirmo mājturības veicināšanas biedrību dibināšana 1924. gadā aizsāka Latvijas lauku sieviešu organizēšanos. Viena no pirmajām šādām biedrībām bija Vecsaules mājturības veicināšanas biedrība. Mājturības biedrību mērķis bija “pacelt lauksaimniecisko labklājību un reizē veidot un kopt mūsu lauksaimniecības kultūru” un “veicināt mājturību un izplatīt zināšanas visās ar mājturību saistītās nozarēs”. Turklāt mājturības veicināšanas biedrības, sevišķi lauku reģionos, kalpoja arī kā socializēšanās forma. Biedrību veiktā lauku sievietes izglītošana atviegloja lauku sievietes dzīvi un padarīja to daudzpusīgāku.

Īpaši aktīva lauku sieviešu rosība sākās pēc 1925. gadā notikušās Pirmās sieviešu konferences. 1929. gadā Latvijā bija apmēram 40 mājturības veicināšanas biedrību ar gandrīz 2000 biedru. Aktualitātes mājturības jautājumos pārsprieda lauksaimnieču kongresos. Pirmais Lauksaimnieču kongress notika 1927. gada 24. februārī Latvijas Lauksaimniecības centrālbiedrības rīkotās Lauksaimnieku nedēļas ietvaros. Dienas kārtībā bija paredzēti mājsaimniecības un citi saimniekošanas jautājumi. Jau iepriekšējā – 1926. gada Lauksaimnieku nedēļā ar referātu par lauksaimnieču vajadzībām uzstājās Alise Ose-Stunda. Turpmāk lauksaimnieču kongresi notika ik gadu, un to apmeklētāju pulks bija gana liels, piemēram, Piekto Lauksaimnieču kongresu (1931. g.) apmeklēja 1930 dalībnieces, bet Sesto Lauksaimnieču kongresu (1932. g.) – ap 1000. 1933. gadā, klātesot vairāk nekā 50 dalībniecēm, aktīvās lauku sievietes, konferenču iedvesmotas, nodibināja Latvijas Lauku sieviešu centrālbiedrību Olgas Kulitānes (Stakles) vadībā. Tomēr no 1937. gada autoritārā režīma apstākļos vairs netika organizētas atsevišķas lauksaimnieču konferences, bet vienu reizi notika Apvienotais pilsētu un lauku sieviešu kongress.

Jautājums par mājsaimniecības nozīmi (tajā skaitā lauksaimniecībā) sievietes un plašāk – valsts dzīvē tika skatīts arī Pirmajā sieviešu konferencē 1925. gadā, kur Marta Eše uzstājās ar referātu “Sievietes loma mājas izdaiļošanā”. Pēc referāta konference atzina, ka sievietei jāpiegriež vērība savas apkārtnes izdaiļošanai, savai būtībai un gaumei tuvā stilā; paraugi šim nolūkam jāņem no latvju tautas bagātā rakstu un ornamentu krājuma; jāierosina jaunatnē interese par savu nacionālo mākslu un mājrūpniecību; jāgādā par šāda veida izglītības izplatīšanu, sekmējot attiecīgu kursu, arodskolu un darbnīcu ierīkošanu ne vien pilsētās, bet arī uz laukiem.

Liela uzmanība, sevišķi pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, tika pievērsta latviskās kultūras izkopšanai, ko lielā mērā plānoja paveikt arī ar mājturību. Latvisko kultūru simbolizēja tautiskie rokdarbi, latviskie raksti, vietējo produktu izmantošana ēdienos u. c. Nozīmīgs bija pat latvisks mājokļa iekārtojums. Tieši sieviete sabiedrības acīs bija galvenā atbildīgā par latviskās identitātes veidošanu un tautisko sadzīves tradīciju izkopšanu. Minoritāšu organizācijās atspoguļojās cita kultūrvide. Piemēram, Rīgas vācu sieviešu apvienības uzmanības lokā bija vāciskās kultūras uzturēšana un popularizēšana.

Lai aktualizētu mājsaimniecības jautājumu nozīmi autoritārajā valstī, bez izstādēm un dažādiem priekšlasījumiem organizēja arī citus pasākumus. Piemēram, 1936. gadā no 26. aprīļa līdz 3. maijam Latvijā notika Pirmā Spodrības (Tīrības) nedēļa, kuras mērķis bija aicināt iedzīvotājus pievērst uzmanību apkārtējai videi – sakopt savu mājokli, pagalmu, piedalīties kādas sabiedriskas vietas sakārtošanas darbos. Ierosinājums šim pasākumam nāca no Latvijas Lauksaimniecības kameras Mājturības nodaļas, ko vadīja Trūte Mežsēta. Pirmās Spodrības nedēļas ietvaros izdalīja 75 000 brošūru un sagatavoja un izsūtīja 600 iespiestu referātu par tādām tēmām kā “Spodrības estētiskā un audzinošā nozīme”, “Sausa un glīta lauku sēta”, “Mājas kaitīgie dzīvnieki”, “Dzīvojamo telpu tīrīšana”, “Tīri ēdieni un spodri trauki”, “Tīrība lopu mitekļos”. Radiofonā izskanēja 12 priekšlasījumi.

Sevišķu uzmanību sievietes bija aicinātas pievērst ģimenes uzturam. Tas iekļāva ne tikai gardu un daudzveidīgu ēdienu pagatavošanu, pārtikas produktu saglabāšanu (piemēram, konservējumos), vietējo produktu daudzpusīgu izmantošanu, bet arī diskusiju par veselīgu uzturu, ar ko, sekojot modernām tendencēm, nereti saprata veģetāru uzturu. Viena no autoritatīvākajām veģetārā uztura popularizētājām starpkaru Latvijā bija bioloģe Dora Švīkule. 1927. gadā Rīgā tika nodibināta Latvijas Veģetāriešu biedrība, kam bija aktīva nodaļa Liepājā Ženijas Surmačas vadībā.

Tomēr visnozīmīgākais jautājums, ko saistībā ar mājsaimniecību aktualizēja sieviešu organizācijas, bija dzimumu līdztiesības princips – ģimeni uztur ne tikai vīrs ar algu, bet arī algotu darbu nestrādājoša sieva, kas rūpējas par mājsaimniecību lauku sētā vai pilsētas dzīvoklī un audzina bērnus. Latvijas aktīvās sievietes prasīja, lai darba atalgojumā tiek ieviests princips “par vienādu darbu vienāds atalgojums sievietei un vīrietim,” pielīdzinot sievietes darbu ģimenē un mājsaimniecībā vīrieša peļņai ārpus mājas. Šis princips jau 1920. gadā bija iestrādāts Zviedrijas likumos, vēlāk arī Islandē, Dānijā un citur. Neraugoties uz jautājuma aktualizēšanu Latvijā pirms Otrā pasaules kara, likumdevējs sievietes neapmaksāto darbu mājsaimniecībā tā arī neatzina par tikpat vērtīgu ieguldījumu ģimenes nodrošināšanā kā vīra algu. Tas, sevišķi laulības šķiršanas gadījumos, noveda pie sievietes tiesiskās neaizsargātības.