Pirmo reizi plašākā sabiedrībā iemantot zināmu cieņu un respektu sievietēm kā nozīmīgai sabiedrības grupai ļāva viņu devums Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā, kā arī viņu aktīvā darbība kara seku pārvarēšanā. Ne velti vēl visu starpkaru periodu atsauces uz sievietes darbu kara laikā nosacīti izmantoja kā pamatojumu diskusijās par sievietes kā sabiedrības daļas un pilsones vērtību. Jau kopš Latvijas Republikas dibināšanas sievietes pēc demogrāfiskajiem rādītājiem veidoja lielāko Latvijas sabiedrības daļu un iekļāvās valsts sabiedriskajā, politiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē. Starpkaru Latvijā vērojama arī pieaugoša interese par sievietes uzdevumiem un līdzdalību nācijas kultūrā, tautsaimniecībā un politiskajā dzīvē, ko lielā mērā veicināja pašu sieviešu aktivitātes. Piemēram, 1931. gadā sabiedriskā darbiniece Lilija Brante izdeva visaptverošu pētījumu “Latviešu sieviete”, kura ievadā viņa raksta:

“Bet tomēr, veroties sievietes pagātnē un apskatot to nevis no kritiskā, bet kultūrvēsturiskā viedokļa, varbūt izdosies izveidot, kaut arī plašos vilcienos latviešu sievietes dzīves apskatu.”

Tajā pašā laikā jaunajā republikā vēl aizvien valdīja dažādi dzimuma stereotipi – aizspriedumi, kuros sievietēm un vīriešiem patvaļīgi piedēvēja īpašības un lomas, ko nosaka un ierobežo viņu dzimums, un arī civillikuma skatījumā sieviete nebija līdztiesīga, un sieviešu klātbūtne pat šķietami pašsaprotamās lietās bija vairāk izņēmums nekā norma. Piemēram, “Jaunākās Ziņas” raksta, ka “ļoti reti redz sievieti, kura vadītu auto”. Pirmā sieviete-autovadītāja Latvijā bija iebraukusi no ārzemēm, bet līdz 1926. gada vidum tiesības vadīt auto Latvijā bija piešķirtas vien 7 sievietēm pretstatā 926 vīriešiem.

Aktuāls bija jautājums par to, kādai jābūt sievietes lomai sabiedrībā. Valsts politikas pamatā, sevišķi autoritārā režīma laikā, atradās ģimenes sieviete, par sievietei piemērotāko jomu uzskatot tautas veselības kopšanu, mājturību, tautas izglītošanu, sociālo apgādi un bērnu audzināšanu. Tikmēr sabiedriski aktīvās sievietes iestājās par to, ka Latvijas sieviete par darbu ģimenē ir pelnījusi līdzvērtīgu cieņu vīrietim un vienlīdzīgas iespējas. 20. gs. 20. gados Latvijas sieviešu organizācijas atbalstīja dzimuma specifisku principu (piemēram, nedrīkst nodarbināt sievieti nakts darbā), un vismaz no 30. gadu sākuma atbalstīja pilnīgu līdztiesību.

Jāatzīmē, ka, lai gan konstatējami arī radikālāki redzējumi, sievietes savā aktīvismā kā centrālo jautājumu lielākoties virzīja nevis pretstatījumu vīrietim, bet gan vēlmi kopīgi strādāt ģimenes, sabiedrības un valsts labā. Ne velti Anna Rūmane-Ķeniņa 1931. gadā raksta:

“..mūsu mērķis ir sadarbība. Mēs ieskatām, ka, tāpat kā tikai tā māja plaukst, kur saimnieks un saimniece abi liek rokas pie darba, katrs savā vietā un pēc savām spējām, tāpat arī tā mūsu lielā māja, kas saucas valsts un aptver visu tautu, tikai tad varēs īsti sekmīgi attīstīties, ja starp viņas darbu atbildīgajiem darītājiem būs arī sievietes. Mums nav padomā cīņa ar tā saukto stipro dzimumu, mēs tikai gribam taisnīgu sadarbību pie mūsu tautas likteņa veidošanas. Bet mēs tomēr zinām, ka, neraugoties uz sacīto, mēs savā ceļā saņemsim daudz izsmiekla un ķengājumu.”

Rūmane-Ķeniņa, Anna (1931). Pasaules lielākā sufražiste tagadnes novērtējumā. Sieviete, 2, 22., 23. lpp.

Nenoliedzami aktuāls bija jautājums arī par sievietes pašreprezentāciju, kas netieši atklājās diskusijās par sieviešu uzvārdu lietojumu. Sievietes uzvārdus rakstījušas (un, visticamāk, arī sarunvalodā lietojušas) gan bez galotnes, gan ar vīriešu un sieviešu dzimtes galotni. Jautājumu par sieviešu uzvārdu lietošanu 1925. gada sieviešu konferencē debatēs aktualizēja Anna Rūmane-Ķeniņa, vairākumam konferences dalībnieču nobalsojot par to, ka sieviešu uzvārdiem nevajag pievienot galotni, jo “tauta tā nav runājusi”. Vēl spilgtāk atšķirības vērojamas pirmslaulību un pēclaulību uzvārda lietojumā. Lai gan pasē ir pēclaulību uzvārds, daudzas sabiedriskās darbinieces publiskajā telpā arī pēc laulībām izvēlējās sevi reprezentēt tikai ar dzimto uzvārdu vai lietot abus uzvārdus, šādā kārtā gan uzsverot savu identitāti un darbību pirms laulībām, gan netieši veidojot savu “zīmolu”, neatkarīgu no vīra un viņa darbības.

Sabiedrības skatījumā – un joprojām arī mūsu vēsturiskajā atmiņā – sievietei tomēr tika ierādīta salīdzinoši neliela un šaura loma. Piemēram, starpkaru posma biogrāfiskajās vārdnīcās, kas tiecās aptvert dažādas sabiedrības grupas, iekļautas galvenokārt tās sievietes, kas darbojušās radošajās profesijās – literātes, dziedātājas, aktrises u. c., bet sabiedriskās darbinieces, ārstes, pedagoģes, uzņēmējas un citu ne mazāk nozīmīgu profesiju pārstāves acīmredzot nav iemantojušas līdzvērtīgu popularitāti. Biogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīstu” (1939. g.) publicētas ziņas par 6336 personām, to skaitā tikai 298 sievietēm, lielākoties rakstniecēm un citām kultūras darbiniecēm.

Nelielo publiski prezentēto un redzamo sieviešu skaitu ārpus mākslas noteica ilgstoši pastāvējušās ierobežotās izdevības sievietēm iegūt izglītību un tādējādi augsta līmeņa amatu, dibināt organizācijas un pašai pārvaldīt savu kapitālu. Vēl Latvijas Republikā acīmredzot nebija vispārējas skaidrības par sievietes tiesībām. Par to liecina Rīgas vecmāšu savienības – vienas no pirmajām Latvijas sieviešu organizācijām – dibināšana 1920. gada sākumā. Lūgumu reģistrēt biedrību Rīgas apgabaltiesā 1920. gada 5. martā iesniedza septiņas tās dibinātājas, bet tikai divas no viņām (viena neprecēta, otra atraitne) šo lūgumu bija parakstījušas pašas, kamēr precēto sieviešu vietā to darīja vīrs vai vīra prombūtnes vai slimības dēļ cits vīrietis – “pieaicināts asistents un padomu devējs”. Tas, visticamāk, skaidrojams ar civillikuma interpretāciju, kas bija pārņemts no Krievijas impērijas, saskaņā ar kuru sieva bez vīra piekrišanas varēja veikt tikai maznozīmīgus ikdienas darījumus.

Ļoti liela loma sievietes iespējās būt sabiedriski aktīvai bija viņas materiālajam nodrošinājumam un izglītībai. Tieši Bertas Pīpiņas, vienīgās starpkaru posmā ievēlētās Saeimas deputātes, darbība uzņēmējdarbībā pēc viņas vīra nāves ļāva viņai nopelnīt pietiekami, lai veltītu laiku sabiedriskajai un politiskajai darbībai. No 1927. gada, kad viņa kļuva par atraitni, B. Pīpiņa bija tipogrāfijas “E. Pīpiņa un J. Upmaņa spiestuve” līdzīpašniece, bet no 1938. gada vienīgā īpašniece un vadītāja pārsauktajam uzņēmumam “Pīpiņa spiestuve”. Sabiedrisko darbinieču salīdzinoši nelielajam skaitam uzmanību pievērsa arī aktīvās sievietes un dažādas sieviešu organizācijas, sperot mērķtiecīgus soļus, lai “sievietes šim darbam sagatavotu”. Dažādas organizācijas rīkoja lekcijas, kursus un citus pasākumus plašai sieviešu auditorijai gan pilsētās, gan laukos, kuru mērķis bija ne tikai izglītot, bet arī iedrošināt citas pievērsties sabiedriskajām aktivitātēm. Īpaši nozīmīgi bija sabiedrisko darbinieču kursi, ko 1933. gadā rīkoja Latvijas Sieviešu organizāciju padome.

Lielākās pilsoniskās Latvijas sieviešu organizācijas (tāpat kā plašāka sabiedriskā dzīve) bija koncentrētas galvenokārt Rīgā. Lauku sievietes grūtības iesaistīties to darbībā atklāj Jaunsaules pagasta vecmātes Lības Desmitniekas (1879–1959) piemērs. Viņa, būdama Latvijas Vecmāšu biedrības valdes locekle, 1936. gadā vērsās biedrībā ar lūgumu no šī amata viņu atbrīvot. Šādu motivāciju viņa paskaidro, norādot, ka negrib būt valdes locekle tikai vārda pēc, bet aktīva dalība biedrībā viņai ir ļoti grūta. Viņa raksta:

“..ievērojot manas dzīves un darba vietas lielo attālumu no galvas pilsētas (90 km), uz valdes sēdēm, ļoti bieži pie vislabākās gribas man nav iespējams nokļūt. Kā galvenais iemesls tam ir satiksmes trūkums. Tuvākās autobusa piestātnes ir: Bauska – 23 km un Skaistkalne 17 km, bet nokļūšana uz šīm pilsētām pa IIb šķiras [pagastu] ceļu, sevišķi rudeņos, ar satiksmes līdzekļiem dažreiz nav nemaz iespējama, tātad šis ceļa gabals jāmēro kājām. Tad vēl lūdzu ņemt vērā manu vārgo veselību, uz ko sevišķi iespaidīgi atsaucas šie garie braucieni (lai nokļūtu Rīgā, man nepieciešamas trīs dienas).”

Lības Desmitniekas lūgums LVB, 09.10.1936. LNA_LVVA, F3724_1_9076, b. p.

Plašāka sieviešu organizēšanās kļuva iespējama 20. gs. 20. gadu vidū, kad gan mājsaimniecības, kas parasti atradās sieviešu pārziņā, gan valsts kopumā bija pietiekami atguvušās no Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara radītajiem satricinājumiem. Kopumā starpkaru periodā Latvijā tika dibināts tūkstošiem dažādu biedrību un organizāciju (to skaitā arī ekskluzīvi sieviešu biedrības), kļūstot par vienu no svarīgākajām pilsoniskās sabiedrības izpausmēm. Dibinātas tika arī dažādas sieviešu organizācijas, kuru mērķis bija ne tikai nodarboties ar labdarības un palīdzības darbu, kas ir viena no būtiskākajām sieviešu organizāciju darbības komponentēm, bet arī virzīt konkrēta satura prasības atbilstoši dažādo organizāciju statūtiem.

1925. gada 14. augustā viena no ietekmīgākajām sieviešu organizācijām Latvju sieviešu nacionālā līga sasauca vairāku Latvijas sieviešu organizāciju pārstāves uz kopīgu apspriedi ar mērķi Rīgā organizēt vispārēju sieviešu apspriedi. Tā rezultātā 1925. gada 26.–27. septembrī notika Latvijas Pirmā sieviešu konference, kurā sapulcējās dalībnieces (gan individuāli, gan kā sieviešu organizāciju pārstāves), kas vēlējās ie­saistīties valsts un katra tās iedzīvotāja labklājības nodrošināšanā. Konferencē uzstājās 15 referentes ar 16 priekšlasījumiem, un to apmeklēja vairāki simti sieviešu no visas Latvijas.

Kopumā konferencē apsprieda un aicināja sieviešu organizācijas iesaistīties vismaz sešu problēmjautājumu risināšanā. Veselības aizsardzības jomā konferences dalībnieces uzsvēra nepieciešamību padarīt iedzīvotājiem pieejamu tuberkulozes un venerisko slimību bezmaksas ārstēšanu, kā arī dot informāciju par veselībai nekaitīgu dzimstības regulēšanu. Tautas labklājības jomā – īstenot lauksaimniecības darbu mehanizāciju, būvēt ģimeņu īres dzīvokļus laukos, sakārtot vecuma pensiju likumu, iekļaujot arī sievietes, panākt, lai samazinās vīriešu alkoholisms, novērst sievietes objektificēšanu publiskajā diskursā. Tautas demogrāfijas jomā – pieņemt normatīvos aktus un praksē aizsargāt grūtnieces, mātes un bērnus, nodrošināt bezmaksas konsultāciju un dzemdību palīdzības pieejamību mazturīgajiem iedzīvotājiem, nodrošināt bērnudārzus un patversmes. Tiesiskās līdztiesības jomā – panākt, ka civiltiesībās tiek iekļauts dzimumu līdztiesības princips, lai darba tiesībās tas tiktu nodrošināts praksē un sievietēm ļautu strādāt mācītāja un tiesneša amatā, nodrošināt, ka abu dzimumu darbinieki saņemtu par vienādu darbu vienādu algu. Izglītības un mūžizglītības jomā – popularizēt arodskolu izglītību, ieviest skolās mācību priekšmetu “Higiēna”, nodrošināt ārpus Rīgas pieejamus tālākizglītības priekšlasījumus un kursus. Pilsoniskās līdzdalības jomā – aicināt un panākt sieviešu aktīvu iesaistīšanos valsts sabiedriski politiskajā dzīvē, balotēšanos pašvaldību un parlamenta vēlēšanās.

Konference ne tikai iekustināja diskusijas par šiem sievietēm un visai Latvijas sabiedrībai kopumā nozīmīgajiem jautājumiem, bet arī sapurināja sieviešu organizācijas un veicināja sieviešu biedrošanos. 1926. gada 13. martā kopā sanāca vecmātes – Latvijas Vecmāšu biedrības aicinātas, viņas noturēja Latvijas pirmo vecmāšu konferenci. Vēl pēc mēneša, 1926. gada 25. aprīlī, uz pirmo konferenci pulcējās Latvijas aizsardzes.

Viens no galvenajiem 1925. gada Pirmās sieviešu konferences uzdevumiem bija kopīga darbības koordinācijas centra izveide daudzajām sieviešu organizācijām, kas tolaik jau strādāja Latvijā. Tā rezultātā konferencē dibināta Latvijas Sieviešu organizāciju pagaidu padome (LSOPP), no kuras izauga Latvijas Sieviešu organizāciju padome (LSOP), kuras statūtus izstrādāja Anna Rūmane-Ķeniņa, juriste Emma Albertiņa un sabiedriskā darbiniece Emīlija Purmale. LSOP ar ideju – “vienotībā ir spēks” un mērķi celt sieviešu garīgo un tikumisko līmeni, izkopt sieviešu pilsonisko un valstisko apziņu un sekmēt materiālo un tiesisko stāvokli reģistrēta 1929. gada 16. jūlijā, bet LSOP pilnsapulce, kurā ievēlēja pirmo valdi, notika 1930. gada 5. maijā. Starplaikā starp statūtu reģistrēšanu un pilnsapulces sasaukšanu LSOPP aktīvi veda sarunas ar daudzām sieviešu organizācijām, jo padomes līderu mērķis bija panākt to pašu, ko panākušas līdzīgas sieviešu centrālās organizācijas citās valstīs, proti, aptvert dažādu etnisko grupu sievietes. Bija aicinātas vācu, krievu, ebreju un poļu sieviešu organizācijas, no kurām atsaucās vien trīs vācu un viena ebreju organizācija, kas arī iesaistījās LSOP darbā.

Lai gan sākotnēji LSOPP apvienoja 23 organizācijas, tikai septiņas no tām turpināja aktīvu līdzdalību LSOP, bet no tām līdz pat padomes galīgai likvidēšanai darbojās tikai divas – Latvju sieviešu nacionālā līga un Jaunu sieviešu kristīgā savienība. LSOP īsāku vai ilgāku laiku darbojās pavisam 19 sieviešu organizācijas, to skaitā 1930.–1931. gadā salīdzinoši īsu brīdi četras minoritāšu organizācijas. Tādējādi, lai gan LSOP nosauca sevi par Latvijas mēroga centru, tā pārstāvēja vienu etnisko grupu. Turklāt padomē bija vien neliela lauku sieviešu pārstāvniecība, lauku sievietes pulcējās galvenokārt ap mājturības veicināšanas biedrībām un 1933. gadā dibināto Lauku sieviešu centrālbiedrību.

Nereti gan pašu sieviešu iespējās veikt sabiedriskās aktivitātes, gan arī sieviešu organizāciju darbībā un pat eksistencē izšķirošas bija finanses. Centieni ar dažādu pasākumu (ziedojumu vākšana, loteriju rīkošana, kultūras pasākumu organizēšana u. c.) palīdzību iegūt līdzekļus izvirzīto mērķu sasniegšanai bija sieviešu organizāciju ikdienas uzdevums. Piemēram, 1933. gadā Drēbnieču un šuvēju trūcīgo palīdzības biedrības “Glāsts” biedres līdzekļu trūkuma dēļ lēma neatbalstīt Latvijas Sieviešu organizāciju padomes iestāšanos Starptautiskajā sieviešu padomē (ICW) un sākotnēji arī žurnāla “Latviete” izdošanu. Turklāt bijusī biedrības priekšniece Sofija Rozenšteina pilnsapulcē atzīmēja, ka,

“vērojot līdzšinējo starpt[autisko] siev[iešu] s[avienī]bas darbību, priekš drēbniecēm tur ir maz iepriecinoša, ko mēs redzam, ka pat tik svarīgā jautājumā kā parakstu vākšanā protestam pret karu dod rīkojumu mūs ignorēt, vācot parakstus tikai no sevišķi ievērojamām sievietēm. Īsi sakot – tautas sieviete–drēbniece tur tik zemu vērtēta, un tādēļ mums būtu nevietā savus garās stundās pelnītos santīmus tur ziedot.”

“Glāsts” pilnsapulces protokols, 27.11.1933. LNA_LVVA, F1807_1_130, b. p.

Neraugoties uz “Glāsta” izteikto kritiku, dažādām ārvalstu sieviešu organizācijām un jo īpaši starptautiskajām sieviešu organizācijām un starptautiskajai sieviešu kustībai kopumā bija ārkārtīgi liela nozīme arī Latvijas sieviešu dzīvē. Ārzemju piemērs ne tikai iedvesmoja Latvijas sievietes organizēties un apvienoties, bet arī kalpoja par platformu jaunu ideju apmaiņai un sniedza motivāciju turpināt iesākto darbu, lai uzlabotu sieviešu un visas sabiedrības stāvokli. Turklāt Latvijas sieviešu dalība starptautiskos pasākumos un organizācijās ļāva piesaistīt līdzekļus, apgūt jaunas prasmes, popularizēt Latviju ārzemēs un iezīmēt savu valsti Rietumeiropas un pasaules kartē, vienlaikus pašām esot ne tikai skatītājām un klausītājām, bet līdz ar aktīvo dalību, referēšanu, diskutēšanu u. c. aktivitātēm arī starptautiskās politikas veidotājām.

Latvijas sieviešu biedrību darbību, gluži kā visu Latvijas sabiedrību, zināmā mērā satricināja 1934. gada apvērsums. Uzreiz pēc apvērsuma biedrībām nebija skaidrs, kā darbosies antikonstitucionālā sistēma. Tomēr jau oktobra sākumā Kārļa Ulmaņa valdība piešķīra 2000 latu pabalstu Latvju sieviešu nacionālās līgas delegātēm, lai dotos uz Starptautiskās sieviešu padomes kongresu Parīzē, tādējādi signalizējot, ka valdība atbalstīs sieviešu organizāciju darbību. LSOP priekšsēdētāja Berta Pīpiņa novembrī pieteicās uz pieņemšanu pie iekšlietu viceministra Alfrēda Bērziņa, lai noskaidrotu, “kā valdība domā kārtot sieviešu sabiedrisko dzīvi, t. i., vai valdībai būtu novilktas kādas pamatlīnijas”. Viņa secināja, ka LSOP nav pamata uztraukumam, jo valdība, lai gan nodomājusi apvienot vienas nozares daudzās biedrības dažās centrālās organizācijās, LSOP atļaus paturēt centrālas organizācijas statusu. Neraugoties uz to, autoritārā režīma laikā vairākas organizācijas piedzīvoja piespiedu apvienošanos ar citām vai valdības diktētu nosaukuma maiņu.

Kopumā LSOP darbība aptvēra plašu jautājumu loku un visā pastāvēšanas laikā tā risināja daudzpusīgas sabiedriski nozīmīgas problēmas, aktīvi iestājoties par sieviešu darba tiesībām un dzimumu līdztiesību. Tās dalībnieces gan padomē, gan savās organizācijās sniedza atbalstu trūcīgākajām sociālajām grupām, izveidoja savstarpējās palīdzības fondus, veicināja izpratni par sabiedrības veselības izaicinājumiem un cita starpā sekmēja dzimumu līdztiesības principu iekļaušanu ģimenes tiesībās. Īpaši nozīmīga bija sieviešu konferenču un kongresu organizēšana, kam bija būtiska loma jau minēto jautājumu popularizēšanā un risināšanā. Līdz ar 1925. gadā notikušo Pirmo sieviešu konferenci starpkaru posmā LSOP izdevās sarīkot sieviešu konferences 1928. gada 9. septembrī, 1930. gada 23.–24. novembrī, 1934. gada 24.–25. februārī un visbeidzot Apvienoto pilsētas un lauku sieviešu kongresu, kas notika 1937. gada 17.–18. aprīlī. 1938. gadā LSOP bija jāpārreģistrējas ar nosaukumu “Latvijas Sieviešu organizāciju savienība”. Tās pēdējais protokols ir datēts PSRS okupācijas laikā 1940. gada 4. septembrī. Šajā periodā, risinoties uzspiestai agrāko Latvijas biedrību masveida likvidācijai, darbību izbeidza gan LSOP, gan to veidojošās organizācijas.

Kopumā starpkaru posmā sieviešu veiktais labdarības darbs mijās ar konkrēta satura piepildītām prasībām (lielā mērā darba tiesību, sociālo un civilo tiesību jautājumos), un aktīvās sievietes gana prasmīgi izmantoja biedrošanās brīvības, meklējot aizvien jaunus veidus, kā tikt sadzirdētām – rīkoja debates, pārrunas, disputus, organizēja izstādes un dažādus sarīkojumus, konferences un kongresus, rakstīja dažādus iesniegumus, paskaidrojumus un memorandus un pat devās klātienes vizītēs un demonstrācijās pie likumdevējiem. Piemēram, 1933. gada 26. aprīlī uz Saeimas Sociālās likumdošanas komisijas sēdi, kurā bija plānots aplūkot “jautājumu par precēto sieviešu darba aizliegumu” (50 % algas atvilkums ierēdņu sievām, obligāti bezalgas atvaļinājumi u. c.), demonstrācijā ieradās ap 20 sieviešu organizāciju pārstāvju, iebilstot šādam likumam. Komisija nolēma likumprojektu piesūtīt sieviešu organizācijām un 3. lasījumā pieaicināt arī sieviešu organizāciju pārstāves. Kā vēlāk izteicās Berta Pīpiņa – sievietēm izdevās panākt “uzbrukuma atvairījumu”.

Tomēr vislielākais sabiedriski un politiski aktīvo sieviešu darbs bija veltīts nevis pašu sieviešu stāvokļa uzlabošanā, bet rūpēs par sabiedrību kopumā, sevišķi bērniem un jauniešiem, un dažādām sociāli neaizsargātām sabiedrības grupām. Tādējādi sieviešu aktīvisms pozitīvi ietekmēja ne tikai sieviešu sabiedriskā stāvokļa, bet arī Latvijas iedzīvotāju kopumā dzīves līmeņa uzlabošanos, gan izgaismojot dažādus problēmjautājumus, gan nesavtīgi strādājot, lai rastu tiem risinājumu.